9. gadsimta beigās vikingu vadonis Hrolfs, saukts Kājnieks, jo sava raženā auguma dēļ nebija panesams nevienam zirgam, ar karadraudzi apmetās Sēnas upes lejtecē un sāka sirot apkārtējās franču zemēs. Francijas karalis Kārlis III Vientiesis, nespēdams padzīt ziemeļniekus, piedāvāja vikingam viņa iekarotās zemes lēņos. Hrolfs kristījās un zvērēja vasaļa uzticību karalim, kļūdams par grāfu Robertu. Tā radās Normandija, kuras nosaukums joprojām liecina, ka tās dibinātāji ir ziemeļnieki – normāņi. Formāli tā bija franču karalim pakļauta grāfiste, faktiski – neatkarīga valsts, un 11. gadsimtā vikinga Hrolfa pēcteči piesavinājās hercogu titulu.

Viņi bija mantojuši ciltstēva raženumu, ko apliecina hronikā atrodamais fragments, kas vēsta par Viljamu, pirmā Normandijas grāfa pēcnācēju piektajā augumā: „Viņš bija ar staltu stāvu, ļoti drukns un nevaldāmas dabas; viņa galvvidus bija kails, bet rokai piemita spēks, kas daudzus pārsteidza, kad neviens cits nespēja pat atvilkt stiegru lokam, kuru viņš uzvilka, jādams pilnos auļos. Viņš izskatījās varens kā sēžot, tā stāvot, vien viņa vēdera apaļums bojāja karaliskās figūras skatu.”

1066. gada 28. septembrī šis raženais vīrs ar savu karaspēku izkāpa malā Anglijas dienvidos, lai aizstāvētu savas pretenzijas uz angļu troni.

Viljama pretenziju pamatā bija fakts, ka nesen mirušā Anglijas karaļa Edvarda Nožēlnieka māte Normandijas Emma bija Viljama vectētiņa māsa. Pats Edvards, pirms kļūt par Anglijas karali, bija ilgu laiku pavadījis Normandijas galmā, kur uzturējās arī laikā, kad Viljams, vēl būdams septiņgadīgs puika, pēc tēva nāves kļuva par hercogu. Vēsturnieki gan apšauba vēlākajās hronikās teikto, ka Edvards mīlējis Viljamu kā dēlu, tomēr ir tiesa, ka, kļuvis karalis, viņš daudzos amatos iecēla normāņus, tā izraisīdams vietējo anglosakšu augstmaņu nepatiku. Edvardam bērnu nebija, un pēc viņa nāves Anglijas tronim bija vairāki pretendenti. Viljamam traucēja izcelsme: viņa tēvs gan bija hercogs, taču māte – tikai turīga tirgoņa meita, un franču aristokrāti hercogu dēvēja par Viljamu Bastardu. Normāņi troņa mantošanas lietās vadījās pēc senajiem vikingu likumiem, saskaņā ar kuriem arī ārlaulībā dzimušajiem bērniem bija vienlīdzīgas tiesības uz troni. Bet angļi nebija ar mieru atzīt par karali Viljamu Bastardu, un kronēja Veseksas grāfu Haroldu Godvinsonu.

Kamēr Viljams pulcināja spēkus iebrukumam Anglijā no dienvidiem, ziemeļos Haroldam uzradās cits pretinieks – viņa paša brālis Tostigs Godvinsons pēc ķildas ar Haroldu sabiedrojās ar Norvēģijas karali Haraldu Bargo un kopā ar viņu iebruka Anglijā. Harolds Godvinsons veda savu karaspēku uz ziemeļiem, kur niknā kaujā pie Stamfordbridžas sakāva norvēģus, līdz ar to izbeigdams divsimt gadus ilgušos skandināvu iebrukumus Britu salās. Te viņš saņēma ziņu par Viljama iebrukumu. Deviņās dienās – tiem laikiem turpat neiedomājamā tempā – Harolda armija atgriezās dienvidos un sastapās ar Viljama spēkiem kaujā pie Heistingsas. Par spīti nogurdinošajam pārgājienam angļi cīnījās braši, un, iespējams, Anglijas vēstures gaita būtu citāda, taču karalis Harolds kaujā krita. Tas lielā mērā izšķīra cīņu par labu Viljamam Bastardam, kurš tagad lepni sāka dēvēties par Viljamu Iekarotāju.