1968. gada 29. aprīlī Brodvejā pirmizrādi piedzīvoja komponista Gelta Makdermota mūzikls „Mati”. Tas ir īsts hipiju paaudzes skatuviskais manifests, kam bija lemts kļūt par sava laika kulta mūziklu.

 

Mūziklam „Mati” tā libretisti – aktieri Džeimss Rado un Džeroms Renjī – devuši žanra apzīmējumu „amerikāņu cilts kopienas mīlas un roka mūzikls”. Angļu valodas jēdziens ‘tribal’ – ‘ciltij piederīgs, uz cilti attiecināms’ – šajā gadījumā norāda uz piederību hipiju kontrkultūrai, kura sevi asociēja ar brīvu un attiecībās vienkāršotu pirmatnējo kopienu, pretstatā konvenciju un dogmu saistītajai tālaika rietumu sabiedrībai. Darbs lielā mērā ir autobiogrāfisks: abi libretisti bija savējie bohēmiskajā un brīvdomīgajā Ņujorkas hipiju vidē, un viņus aizrāva doma pārcelt uz skatuves dzīvi, kas pulsēja pilsētas ielās, parkos un jaunatnes burziņu vietās. Un – gluži vai lieki piebilst – gan Džeimsam Rado, gan Džeromam Renjī, kā īsteniem hipijiem, toreiz bija gari mati. Ko, starp citu, nekādi nevar teikt par mūzikla komponistu Geltu Makdermotu, kurš, kā pats vēlāk atzinās, pirms iepazīšanās ar Rado un Renjī par tādiem hipijiem vispār nebija pat dzirdējis. Tomēr tēma komponistu iedvesmoja, un galu galā mūzikls „Mati” kļuva par viņa izcilāko darbu.

Brodvejs sākotnēji izturējās noraidoši, un pirmizrādi „Mati” piedzīvoja 1967. gada oktobrī jaunuzceltajā Ņujorkas Īstvilidžas Publiskajā teātrī, pie tam šis iestudējums nebija sevišķi veiksmīgs. Īstais triumfs nāca līdz ar izrādi Brodvejā, kurā galvenos varoņus atveidoja paši libreta autori, un viņu ieceres lieliski īstenoja režisors Tomass O’Horgens. Pirmizrāde Brodveja Baltimoras teātrī notika 1968. gada 29. aprīlī.

Mūzikla sākumā uz skatuves pulcējas hipiju kompānija, kura sevi dēvē par Ūdensvīra laikmeta bērniem. Viņi dzied himnu Ūdensvīra ērai, kurā valdīs „harmonija un sapratne, simpātijas un uzticēšanās, [..] un patiesa domas brīvība”. Skatītājam tiek atklāti brīvās cilts dzīves elementi: izskan tādas kompozīcijas kā „Hašišs” un „Sodomija”, sludinot liberālu attieksmi pret narkotikām un dažādām seksualitātes izpausmēm. Pamazām iezīmējas arī pasaule aiz brīvās cilts robežām. Galvenais varonis, apcerīgais romantiķis Klods saņem armijas iesaukšanas pavēsti. Ieskanas spilgti pacifisma motīvi, vienā no epizodēm hipiji dzēlīgi izsmej amerikāņu urāpatriotismu, savukārt tituldziesma „Mati” akcentē brīvības un mīlestības garu, kuru simbolizē brīvi augoši, gari mati – tādi paši, kādi reiz bija Jēzum.

Bet Klodam jāizšķiras, vai doties karā uz Vjetnamu, vai pretoties iesaukšanai. Viņš teju sadedzina savu jauniesaucamā apliecību, bet tad pārdomā un vaicā: „Kur gan ir kāds, kur gan ir tas, kas man pateiks, kāpēc dzīvoju vai mirstu?” Mūzikla finālā Klods parādās, tērpies armijas uniformā, un pauž rūgtu patiesību par sabiedrību, kas dzenas pēc viltus vērtībām. Viņš atkāpjas skatuves dziļumā ar Šekspīra Hamleta vārdiem: „The rest is silence” – „Un tālāk – klusums.” Kad koris, skandēdams apliecinošo „Let the sunshine in!” – „Ļaujiet iespīdēt saulei!” – savukārt atkāpjas no proscēnija, publika redz Klodu nekustīgi guļam skatuves centrā uz melna audekla.