1888. gada 29. jūnijā tā sauktajā „Kristāla pilī” Londonā notika Georga Fridriha Hendeļa oratorijas „Izraēlis Ēģiptē” atskaņojums ar vairākus tūkstošus lielu kori. Ar Tomasa Alvas Edisona tai pašā gadā patentēto fonogrāfu šo atskaņojumu ierakstīja Džordžs Edvards Goro. Tas ir senākais zināmais koncerta ieraksts.

„Mozus un Izraēļa bērni dziedāja Tam Kungam un teica: Es dziedāšu Tam Kungam, jo viņš ir Sevi ļoti paaugstinājis. Zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā!” Tā ar Vecās derības Otrās Mozus grāmatas vārdiem skandē koris Georga Fridriha Hendeļa oratorijas „Izraēlis Ēģiptē” otrās daļas sākumā. 1739. gadā tapušais darbs ar tā grandiozajām kora pasāžām sevišķu popularitāti ieguva 19. gadsimtā, kad tā izpildījumam pa laikam tika pulcēti tūkstošos mērāmi kori. Viens no šādiem koncertiem notika Londonas „Kristāla pilī” – arhitekta Džozefa Pekstona projektētajā tērauda un stikla ēkā – 1888. gada 29. jūnijā. Tomēr vēsturē šis koncerts palicis pirmām kārtām ne muzikālo, bet tehnisko sasniegumu aspektā: kā pirmais audioierakstā fiksētais koncertpriekšnesums. Ar Tomasa Alvas Edisona fonogrāfu to veica viņa pārstāvis Lielbritānijā Džordžs Edvards Goro. Diemžēl laika zobs šo agrīno skaņas ieraksta paraugu nav saudzējis, un cauri šņākoņai tik tikko saklausāma Hendeļa mūzika un Bībeles teksts.

Džordža Goro izmantotajā fonogrāfā skaņa tika ierakstīta uz monolīta vaska cilindra jeb valces. Vasks tolaik bija samērā mīksts, un valce kalpoja tikai pārdesmit atskaņošanas reizēm. Pēc tam bija paredzēts virsējo vaska kārtu nofrēzēt un ierakstīt valcē ko citu. Ap gadsimtu miju tika ieviests krietni cietāks vasks, parādījās arī plastikāta valces ar gatavu ierakstu, kura skaņas kvalitāte tobrīd krietni pārspēja agrīnās skaņuplates. Līdz Pirmajam pasaules karam valču fonogrāfs konkurēja ar gramofonu par dominējošo lomu audioierakstu tehnoloģiju tirgū. Fonogrāfa priekšrocība bija amatieru ieraksta iespēja, cietās plastikāta valces bija daudz izturīgākas par skaņuplatēm. Tomēr skaņuplates bija daudz ērtāk glabājamas, pie tam 1908. gadā kompānija „Columbia Records” sāka ražot abpusēji spēlējamas plates, kuru ieraksta ilgums ievērojami pārsniedza valču ietilpību, kas ir apmēram trīs minūtes. Arī skaņas kvalitāte ap šo laiku abiem ieraksta līdzekļiem jau bija praktiski vienāda. Līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu valces ar gataviem ierakstiem sāka pazust no tirgus, lai gan Edisona kompānija tās turpināja ražot līdz pat 1929. gadam, apgādājot tos, kuriem joprojām bija savulaik iegādātie fonogrāfi. Toties kā ieraksta ierīce fonogrāfs savu aktualitāti saglabāja krietni ilgāk. Kā liecina informācija Latvijas Folkloras krātuves mājas lapā, vēl 1926. gadā krātuve iegādājusies trīs fonogrāfus, ar kuriem ekspedīcijās devušies tādi ievērojami folkloristi kā Anna Bērzkalne, Ludis Bērziņš, Ernests Brastiņš un Kārlis Straubergs. Tāpat Latvijas Folkloras krātuves mājas lapā pieejami daži šo fonogrāfa ierakstu paraugi.

Pēdējie ieraksti ar Folkloras krātuves fonogrāfu veikti vēl 1947. gadā. Tajā pašā gadā amerikāņu fonogrāfu ražotājs „Dictaphone” radīja ieraksta ierīci ar lenti – pirmo diktofonu. Nedaudz vēlāk parādījās arī ierīces ar magnētisko lenti – magnetofoni. Tajos izmantoja Vācijā vēl trīsdesmitajos gados radītu, bet līdz tam slepenībā turētu tehnoloģiju. Līdz ar to valču fonogrāfu ēra bija galā.