1929. gada 29. martā pasauli ieraudzīja Lennarts Meri - bijušais Igaunijas prezidents. Meri bija Igaunijas prezidents no 1992. līdz 2001.gadam, ieņemot šo amatu divus termiņus pēc kārtas. Viens no tautas mīlētākajiem kaimiņzemes prezidentiem.

Lennarts Meri dzimis 1929.gada 29.martā Tallinā diplomāta, bet vēlāk Šekspīra tulkotāja Georga Meri ģimenē. Mazotnē viņš kopā ar vecākiem devās uz ārzemēm, kur sācis arī mācības, apmeklējot deviņas dažādas skolas dažādās valstīs un četras reizes mainot mācību valodu. Viņš mācījies arī Berlīnē un Parīzē, kas vēlāk palīdzēja viņam brīvi lietot vācu un franču valodu. Savukārt angļu valodu Meri apguva jau padomju okupācijas laikā, klausoties BBC radio.

1941.gadā PSRS okupācijas iestādes Meri ģimeni, tāpat kā tūkstošiem citu igauņu, latviešu un lietuviešu, izsūtīja uz Sibīriju. Taču Meri ģimenei izdevās izdzīvot un vēlāk atgriezties Igaunijā. Izsūtījuma laikā Meri strādājis gan kā kartupeļu mizotājs, gan kā mežcirtējs.

Meri ar izcilību beidzis Tartu universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti, taču, ņemot vērā savas ģimenes pagātni, viņam nebija iespējas strādāt akadēmisku darbu. Tāpēc pēc augstskolas beigšanas Meri strādājis Tartu Vanemuines teātrī kā Literārās daļas vadītājs un paralēli lasījis lekcijas Tartu mākslas skolā. No Tartu Meri nokļuvis Igaunijas Radio, kur sešus gadus strādājis kā reaktors, pēc tam kā scenārists un producents kinostudijā "Tallinnfilm".

Viņš bija daudz ceļojis bijušās PSRS teritorijā un ir daudzu ceļojumu aprakstu autors. Viņš sarakstījis arī vairāku mazo, īpaši somugru, tautu kultūrai veltītus darbus, kā arī igauņu valodā tulkojis daudzus ārvalstu autorus, arī Greiemu Grīnu un Ērihu Mariju Remarku.

Lai gan atsevišķi viņa darbi un filmas padomju okupācijas laikā Igaunijā bija aizliegti, tie bija pazīstami aiz robežām, un Meri kļuva par Igaunijas Rakstnieku savienības sekretāru saiknei ar ārvalstīm.

Vēl pirms Igaunijas neatkarības atjaunošanas, 1988.gadā, viņš izveidoja nevalstisku Igaunijas institūtu, radot neatkarīgus "informācijas centrus" rietumvalstu galvaspilsētās, kas vēlāk, valstij atgūstot neatkarību, pārauga vēstniecībās.

Savu politisko karjeru Meri aizsākā, kā ārlietu ministrs, un tieši viņam bija galvenā loma, risinot sarunas par Igaunijas starptautisku atzīšanu "de facto". Vēlāk,1992 gadā, no aprīļa līdz oktobrim Meri bija Igaunijas vēstnieks Somijā. Taču vēstnieka karjeru Somijā Meri nācās pārtraukt, jo viņu ievēlēja par pirmo Igaunijas prezidentu pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet 1996.gadā Meri tika atkārtoti pārvēlēts valsts vadītāja amatā.

Meri bija divas reizes precējies. Viņa otrā dzīvesbiedre Helle Meri līdz 1992.gadam strādāja par aktrisi Tallinas Drāmas teātrī, bet viņa pirmā sieva 1987.gadā emigrēja uz Kanādu. Meri no pirmās laulības ir divi dēli – Marts un Kristjans, bet no otrās - meita Tūle.

Par Lennartu Meri klīst dažādi teiksmaini nostāsti un pat anekdotiski atgadījumi, kas apkopoti grāmatā “Mūsu Lennarts. Prezidents Lennarts Meri anekdotēs, faktos, nostāstos”.

Piemēram: Lennartam Vācijā beidzas reprezentācijas līdzekļi. Viņam jāiet uz pieņemšanu, bet kreklu nevar nopirkt. Lennarts dodas uz lielveikalu un paziņo direktoram: “Esmu Lennarts Meri, Igaunijas Republikas ārlietu ministrs. Man jānopērk krekls. Rēķinu, lūdzu, nosūtiet Igaunijas Republikas valdībai.”

Vēl viens atgadījums, kas aprakstīts grāmatā. 1996. gada prezidenta vēlēšanu laikā Igaunijas TV žurnālists jautā Lennartam: “Ko jūs atkārtotas ievēlēšanas gadījumā ņemtu darbā savā kancelejā?”

Meri atbild atbild: “Es paņemtu Selindžeru, grāmatas Uz kraujas rudzu laukā autoru. Viņš rakstīja prezidenta Kenedija runas.”

Un vēl kāds gadījums: Lennarts ierodas Sāmsalā. Uz Muhu dambja prezidentu sagaida jaunais pagasta vecākais.

“Kā klājas?” jautā Lennarts.

“Ak, tā nekas, tikai jūra smird,” atbilst pagasta vecākais un nobāl, jo jūra — igauņu valodā skan “meri”.

Mūžība Lennarts Meri aizgāja 2006. gada 14. martā.