1925.gada 3.janvārī Itālijas premjerministrs un fašisma aizsācējs Benito Musolīni paziņo, ka uzņemas diktatora pilnvaras Itālijā. Trīs gadus viņš bija vadījis Itālijas valdību kā demokrātiski ievēlēts partijas līderis. Tomēr ar mērķtiecīgu slepenpolicijas darbu Musolīni bija iznīcinājis jebkādu opozīciju, lai pārņemtu varu vienpersoniski savās rokās.

Benito Musolīni jeb Duče bija viens no ambiciozākajiem politiķiem Eiropas vēsturē 20.gadsimta sākumā. Pilnīgi droši, viņš arī bija viens no, ja ne pats ambiciozākais Itālijas politiķis. Lielā mērā var teikt, ka Musolīni nebija ne mazāko iespēju nekļūt par sociālistu, jo viņa tēvs bija dedzīgs sociālisma ideju piekritējs. Turklāt arī iemesls, kāpēc dēls tika nosaukts par Benito, bija par godu Meksikas kreiso politisko ideju prezidentam Benito Huaresam. Savukārt abi pārējie Benito vārdi tika izvēlēti par godu itāļu sociālistiem – tāpēc lieki piebilst, puisim nekļūt par sava tēva ideoloģisko pēcteci bija vairāk nekā sarežģīti.

Savu profesionālo karjeru Benito Musolīni sāka kā gadījuma darbu strādnieks Šveicē. Uz Šveici viņš emigrēja, lai izvairītos no obligātā militārā dienesta. Tomēr agri vai vēlu dienestā Musolīni bija jāatgriežas. Šveicē gan viņš pievienojās itāļu emigrācijas sociālistiem un kādā reizē Musolīni pat ieslodzīja uz divām nedēļām cietumā, jo viņš aģitēja par strādnieku ģenerālstreiku Šveicē. Pēc vairākām izraidīšanām no valsts Musolīni atkal atgriezās Šveicē, kur satikās arī ar Vladimiru Ļeņinu. Tieši Ļeņins vēlāk kritizēja itāļu sociālistus, ka viņi ir palaiduši garām iespēju izmantot Musolīni degsmi.

Tieši viņa degsme nospēlēja izšķirošu lomu, kad Musolīni kļuva par politisko žurnālistu. Viņš, protams, rakstīja politiskos komentārus sociālistu laikrakstos, kas nenozīmē, ka Musolīni būtu objektīvs žurnālists. Tomēr viņš par sevi bija augstās domās, uzskatīja, ka ir sociālists-intelektuālis. Uz šāda publiska tēla fona Musolīni kļuva par redzamu sociālistu. Tieši balstoties uz savu atpazīstamību un augstajām domām par sevi, Musolīni bieži sāka konfliktēt ar Itālijas Sociālistu partiju. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka viņu no sociālistu rindām izslēdza. Tad Musolīni sāka virzīt fašisma idejas un panāca to, ka Itālijā radās arī fašistu partija. Viņš atklāti aizstāvēja ideju, ka tikai ar vardarbīgu sacelšanos ir iespējams panākt izmaiņas Itālijas iekšpolitikā. Tieši kā fašistu līderis Musolīni 1922.gadā panāca to, ka Itālijas karalis apstiprināja viņu par Itālijas premjerministru. Ja atsevišķi politiskie līderi uzskatīja, ka Musolīni apetīte beigsies, kad viņš tiks pie varas, tad viņi smagi kļūdījās. Nepilnu trīs gadu laikā viņš tik ļoti spēja izmantot slepenpolicijas darbu, ka panāca savas politiskās opozīcijas iznīcināšanu. Tad, kad visas varas sviras bija vienpersoniskās Musolīni rokās, viņš paziņoja par savas diktatūras nodibināšanu.

1925.gada 3.janvārī Duče pieņēma lēmumu, ka no premjerministra kļūst par diktatoru. Tas nozīmēja pilnīgu varas koncentrāciju viena cilvēka rokās un lielāku Itālijas polarizēšanos ārpolitikā. Tā kā diktatoram bija nepieciešams parādīt savas nacionālās valsts pārākumu, viņš iesaistījās karā ar Etiopiju, atbalstīja ģenerāļa Franko režīmu Spānijā un loģiski, sāka vairāk biedroties ar Ādolfa Hitlera vadīto nacistu režīmu Vācijā. Lai arī Musolīni bija liels balamute, viņš jau no paša sākuma apzinājās, ka iesaistījušies Otrajā pasaules karā, itāļi ilgi nespēs pretoties sabiedroto spēkiem. Tomēr plāns ātri iekarot Ziemeļāfriku un Balkānus cieta neveiksmi, un Hitlera Vācijai bija jānāk palīgā itāļu spēkiem. Musolīni lielākās bažas piepildījās, kad Itālijā iebruka sabiedroto spēki, kas neizbēgami noveda pie Musolīni režīma krišanas un paša Musolīni sodīšanas ar nāvi. Vēsturē pierādījusi, ka lielākoties tieši tāds liktenis sagaida diktatorus.