Toreizējā Itālijas premjerministra un Fašistu partijas līdera Benito Musolini runu Itālijas parlamentā 1925. gada 3. janvārī mēdz dēvēt par notikumu, kas padarīja šo valsti fašistisku. Tomēr ir arī viedoklis, ka Fašistu partijai tas drīzāk bija zaudējums.

Fašistiskā režīma izveide Itālijā pagājušā gadsimta 20. gados bija ilgs un komplicēts process, tomēr kā būtiskākais pavērsiena moments tajā parasti tiek minēta fašistu līdera Benito Musolīni runa Itālijas parlamentā – Deputātu Palātā – 1925. gada 3. janvārī.

Par Itālijas premjerministru Musolīni kļuva jau 1922. gada oktobrī, kad notika tā dēvētais „Gājiens uz Romu”. Apmēram 30 000 tā saukto „melnkreklu” jeb skvadristu, fašistu paramilitāro vienību dalībnieku, ieradās galvaspilsētas tuvumā un pieprasīja valdības maiņu. Iepriekšējos gados Itālija bija piedzīvojusi arvien pieaugošas vardarbīgas sadursmes starp skvadristiem un kreisajiem, pie kam valdība vairākos gadījumos bija izmantojusi fašistu kaujiniekus kā policijas palīgspēkus pret streikojošajiem strādniekiem un kreisajiem demonstrantiem. Un liela daļa sabiedrības šādā rīcībā nesaskatīja neko peļamu, jo galvenais bubulis itāliešu turīgajai pilsonībai un arī daļai vidusšķiras tobrīd bija boļševiku revolūcija un proletariāta diktatūra pēc Krievijas parauga. Savukārt fašisti tradicionālajā kreiso un labējo pretstāvē pozicionējās kā „trešais spēks”, savas platformas centrā izvirzot nācijas vienību un valsts varenību, kuru iemiesoja vadonis – Musolīni. Šīs nostādnes acīmredzot imponēja arī karalim Viktoram Emanuelam III, kurš atlaida iepriekšējo premjeru un nominēja šim amatam fašistu līderi.

Musolīni pirmais kabinets nepavisam nebija fašistisks – tajā bija arī nacionālistu, katoliskās Tautas partijas un liberāļu ministri; tiesa – nākamais duče jau drīz koncentrēja savās rokās milzu pilnvaras, ieņemot bez premjera arī ārlietu un iekšlietu ministra posteņus un pa laikam arī citus amatus valdībā. 1924. gada aprīļa vēlēšanās „Nacionālā alianse”, kurā bez fašistiem ietilpa arī daudzi kādreizējie liberāļi, nacionālisti un citi, ieguva 66% balsu. Lielā mērā tas tika panākts ar „melnkreklu” vardarbību pret politiskajiem oponentiem un vēlētāju iebiedēšanu. Kreisā opozīcija boikotēja jauno parlamentu un izvērsa fašistu nelikumību atmaskošanas kampaņu. Sevišķi aktīvs bija sociālistu deputāts Džakomo Mateoti, un viņa līķi ar vardarbīgas nāves pazīmēm augustā atrada Romas tuvumā. Tika arestēti vairāki fašistu slepenās drošības organizācijas locekļi; par paša Musolīni saistību ar šo slepkavību gan trūkst drošu ziņu, tomēr gadījums kļuva par spēcīgu argumentu antifašistiskās opozīcijas rokās. Tajā pat laikā „melnkrekli”, kuriem Mateoti slepkavas bija varoņi, turpināja vardarbīgus uzbrukumus. Jaunā, 1925. gada priekšvakarā viņu līderi ieradās pie Musolīni ar prasību: vai nu viņš sagraus antifašistus, vai arī to paveiks viņi. Valstij draudēja pilsoņu karš.

Šai situācijā Musolīni pierādīja sevi kā apņēmīgu līderi. 3. janvārī viņš uzņēmās atbildību par destabilizēto situāciju un piedāvāja parlamentam divas iespējas – vai nu atbrīvot viņu no amata, vai dot plašas pilnvaras kārtības ieviešanai; cita starpā viņš solīja savaldīt satrakojušos „melnkreklus”. Deputāti izvēlējās otro variantu, un nevarētu teikt, ka Musolīni nebūtu pildījis solīto. Daudzi vēsturnieki 1925. gada 3. janvārī saskata Musolīni uzvaru, bet Fašistu partijas zaudējumu. Turpinot koncentrēt savās rokās varu, diktators arvien vairāk balstījās nevis uz ambiciozajiem un neprognozējamajiem „melnkreklu” vadoņiem, bet gan uz karjeras politiķiem un ierēdņiem, lielkapitāla pārstāvjiem un profesionāliem armijniekiem. Tas gan neglāba Itāliju no paša vadoņa ambīciju izraisītajām kļūdām, kuras galu galā noveda režīmu pie katastrofas.