1932. gada 3. septembris ir diena, kad padomju varai radās iespēja radīt mītisku tēlu Pavļiku Morozovu. Tolaik valdīja versija, ka kulaki nogalinājuši 13 gadus vecu pionieri Pāvelu Morozovu par to, ka viņš padomju varai nodevis paša tēvu.

Padomju laikā Pāvelu Trofimoviču Morozovu uzskatīja par varoni un mocekli. Bet patiesībā visu savu neilgo mūžu, proti, nepilnus 14 gadus, viņš bija parasts zēns. Tuvinieki un draugi viņu dēvēja par Pašku, bet pēc traģiskās bojāejas tolaik populārā laikraksta “Pioņerskaja pravda” žurnālisti piedāvāja zēnu nosaukt par Pavļiku Morozovu. Ar šo vārdu viņš arī iegājis ne tikai padomju, bet arī visas pasaules vēsturē kā pirmais pionieris - varonis, kurš miris idejas vārdā un cēlā mērķa labad nav žēlojis ne savus vecākus, ne pats savu dzīvību.

Tiesa, līdz pat mūsdienām vēsturnieki nav atraduši pierādījumus tam, ka Pavļiks Morozovs tik tiešām būtu nodevis savu tēvu tiesai, taču nav arī pretējas informācijas, jo par pioniera - mocekļa dzīvi ziņas ir gaužām skopas. Neapšaubāms ir fakts, ka zēna tēvs bijis ciema padomes priekšsēdētājs, kaismīgs komunistu atbalstītājs, kurš paklusītēm pamanījies izpalīdzēt bijušajiem budžiem. Tiesvedība sākās brīdī, kad Morozovs vecākais pameta sievu ar četriem bērniem, un baumoja, ka tieši sieva ir īstā sūdzību sacerētāja, lai gan nelabvēļu neuzticīgajam vīram nav trūcis. Rezultātā, Pavļiks tiesā esot piebalsojis mammai un pēc tam, kad tēvs notiesāts un aizsūtīts izsūtījumā, viņa radi zēnam atriebušies. Proti radinieki no tēva puses – vectēvs un vecākais brālēns – novaktējuši Pavļiku un viņa jaunāko brāli Fjodoru mežā un abus puikas nodūruši. Tas noticis 1932. gada 3. septembrī.

Šis padomju varai bija pateicīgs brīdis radīt mocekļa tēlu – padomju pionieri, kuru kulaki nogalinājuši par to, ka viņš nodevis padomju varai savu tēvu. Pēc oficiālās versijas Pavļiks bija pionieris, bet patiesībā tolaik Gerasimovkas ciemā nebija nevienas pionieru organizācijas un ilgu laiku nebija pat skolas. Arī liktenīgajā 2. septembra pēcpusdienā abi zēni bija mājupceļā no vietējā mācītāja mājas.

Kā liecina jau mūsdienu izmeklētāju veiktie pētījumi, , Morozovu ģimene bija ļoti dievbijīga, turklāt abi nogalinātie puikas svētdienas rītos mēdza kalpot baznīcā un daudz laika pavadīja vietējā svētā tēva sabiedrībā. Savukārt tuvākā pionieru organizācija atradās 12 kilometru attālumā no Gerasimovkas ciema, līdz ar to, iespējams, Pavļiks savā īsajā mūžā pionieru sarkano kaklautu nebija pat redzējis.

Ir vēl viena Pāvela nāves versija, kas vēsta, ka Valsts rosības komiteja cīņā pret budžiem izmantoja bērnus, sarīkojot dažas paraugprāvas un, ka tieši viņi Pavļikam un Fjodoram piedāvājuši uzrakstīt slepenu sūdzību par saviem radiniekiem. Kad puikas atteikušies to darī, un izstāstījuši par notikušo vietējam mācītājam, Pāvelu un Fjodoru atrada mirušus mežā, tāpēc viņu nāve patiesībā gulstas uz drošības dienesta darbinieku pleciem.

Vēsturnieki ir vienojušies, ka puikas bija vienīgi sava laika un ideju upuri. Zīmīgi, ka absolūti nevainīgā astoņus gadus vecā Fjodora Morozova nāve, kuru nogalināja reizē ar brāli, tikpat kā netiek pieminēta. Tikmēr lielākā ieguvēja no šīs ģimenes traģēdijas bija nogalināto bērnu māte Tatjana Morozova, kurai kā cietējai partija piešķīra dzīvokli. Ilgus gadus viņa braukāja pa visu plašo padomjzemi un skolās, tiekoties ar pionieriem, stāstīja par sava dēliņa varoņdarbu.

Attēlā: Padomju gados radītais pioniera-varoņa Pavļika Morozova tēls.