Nantes edikts, kuru 1598. gada 30. aprīlī parakstīja Francijas karalis Anrī IV Burbons, piešķīra diezgan plašu ticības brīvību hugenotiem – Francijas protestantu minoritātei. Tas bija tā laika Eiropai teju bezprecedenta likumdošanas akts, kas izbeidza asiņainos Francijas ticības karus.

16. gs. otrajā pusē Franciju, tāpat kā daudzas citas Eiropas zemes, satricināja ticības kari. Apmēram 10% Francijas karaļa pavalstnieku tolaik bija protestanti, Francijā saukti par hugenotiem. Viņu centieni īstenot savu pārliecību sadūrās ar katoļu vairākuma pretestību un bija iemesls brīžiem uzliesmojošiem, brīžiem pierimstošiem konfliktiem no 1562. līdz 1598. gadam, kas, kā lēš, prasījuši apmēram trīs miljonu cilvēku dzīvības.

Pēdējais no karadarbības uzliesmojumiem bija tā dēvētais Triju Anrī karš, kurā līdztekus reliģiskiem motīviem priekšplānā izvirzījās troņa mantošanas jautājums. Pirmais no trim Anrī bija Francijas karalis Anrī III no Valuā dinastijas, kuram nebija vīriešu kārtas mantinieku. Tā kā troņa mantošanu pa sieviešu līniju noliedza Francijas karaļnama likumi, par troņmantnieku bija jākļūst Anrī III attālam brālēnam un svainim, nelielās Navarras karalistes valdniekam Anrī Burbonam. Taču Anrī Burbons bija hugenotu līderis, un viņa iespējamajai kāpšanai tronī pretojās Katoļu līga, kuru vadīja trešais Anrī – Lotringas hercogs Anrī de Gīzs. Ja Katoļu līga panāktu savu, troni visdrīzāk mantotu Spānijas princese Izabella, kuras māte bija no Valuā dinastijas; respektīvi – par karali kļūtu Izabellas vīrs, kas varētu nākt no Lotringas hercogu nama. Francija tad neizbēgami nonāktu varenās Spānijas ietekmes sfērā. Baidoties no šāda scenārija, karalis Anrī III galu galā izšķīrās par savienību nevis ar ticības brāļiem no Katoļu līgas, bet gan ar hugenotu Anrī Burbonu.

Triju Anrī kara iznākumu noteica slepkavu asmeņi. Vispirms pēc karaļa Anrī III pavēlēs tika nogalināts hercogs de Gīzs, bet kad Anrī III Valuā un Anrī Burbona kopīgā armija pietuvojās Parīzei, Anrī III nodūra Katoļu līgas sūtīts fanātisks mūks. Saprazdams, ka hugenotam nav cerību noturēties Francijas tronī, Anrī Burbons izlēma pāriet katoļticībā. Leģenda pieraksta viņam izteikumu „Parīze ir mesas vērta”, respektīvi – valsts dēļ var upurēt ticību. Nav gan droši zināms, vai Anrī Burbons patiešām tā jebkad sacījis, tomēr šis izteikums raksturo viņa varas kredo: valsts interesēm jāstāv pāri reliģiskajām pretišķībām. 1594. gadā kronēts kā Francijas karalis Anrī IV, Burbonu dinastijas aizsācējs šo principu īstenoja likumdošanas aktā, kuru parakstīja Nantē 1598. gada 30. aprīlī.

Nantes edikts noteica katoļu un hugenotu līdztiesību likuma un karaļa varas priekšā, aizliedzot protestantu vajāšanu un ierobežošanu tiesībās uz izglītību un amatiem. Valsts uzņēmās uzturēt nocietinātu atbalsta punktu sistēmu hugenotu teritorijās kā garantiju pret katoļu vairākuma uzbrukumiem. Tas bija bezprecedenta solis tā laika Eiropā, kur teju visās valstīs valdnieka ticība bija obligāta viņa pavalstniekiem. Tiesa, Nantes edikts no jauna apliecināja katoļticības kā dominējošās valsts reliģijas statusu. Hugenotu tiesības celt savus dievnamus, noturēt dievkalpojumus, drukāt un izplatīt garīgos tekstus bija spēkā tikai noteiktās teritorijās – tradicionālajās hugenotu zemēs Francijas dienvidu un austrumdaļā.

Nantes edikts izbeidza Francijas ticības karus, tomēr pēc 1610. gada, kad karalis Anrī IV krita par upuri slepkavas duncim, varas spaidi pret hugenotiem pakāpeniski atjaunojās. Anrī dēla, karaļa Luija XIII laikā, notika vairāki militāri konflikti starp centrālās varas un hugenotu spēkiem, arvien ierobežojot hugenotu atbalsta teritorijas. Galu galā Anrī mazdēls, karalis Luijs XIV 1685. gadā ar savu Fontenblo ediktu atkal pasludināja protestantismu Francijā ārpus likuma. Lielum lielais vairums tobrīd Francijā vēl palikušo hugenotu bija spiesti pāriet katoļticībā vai pamest valsti, un īstu ticības brīvību Francija piedzīvoja tikai līdz ar Lielo Franču revolūciju 18. gs. beigās.