Atklājums, ko amerikāņu astronoms Edvīns Habls veica 1924. gada 30. decembrī, radīja īstu apvērsumu cilvēces priekšstatos par visuma izmēriem un uzbūvi. Viņš pabeidza aprēķinus, kuri apliecināja – visums ir daudzkārt lielāks, nekā līdz tam domāts.

Visu 19. gadsimtu astronomija cītīgi uzkrāja informāciju par visumu, kurā mūsu planēta riņķo un griežas, dzejnieka vārdiem runājot, „kā mazais puteklītis saules staros”. Ikdienas cilvēka prātam grūti nācās aptvert gaismas gados mērāmus attālumus, citu sauļu žilbinošo spožumu, rast savā pasaules ainā vietu kvazāriem un pulsāriem, melnajiem caurumiem un jaunām planētu sistēmām. Tomēr patiesie visuma mērogi cilvēcei atklājās tikai pagājušajā gadsimtā. Izšķirošā diena bija 1924. gada 30. decembris, kad tobrīd 35 gadus vecais Kalifornijas štata Mauntvilsonas observatorijas līdzstrādnieks Edvīns Habls aprēķināja attālumu līdz vairākām tā dēvētajām cefeīdām Andromēdas miglājā. Cefeīdas ir zvaigznes, kuru spožums mainās noteiktos periodos, un tas ļauj izmantot šo zvaigžņu novērojumus, lai aprēķinātu attālumu līdz attiecīgajai zvaigznei. Aprēķina metodi bija izstrādājusi astronome Henrieta Levita. 1919. gadā – tai pašā gadā, kad Habls uzsāka darbu Mauntvilsonā, – observatorijā bija uzstādīts jauns jaudīgs teleskops, nodēvēts to sponsorējušā uzņēmēja Džona Hūkera vārdā. Ar Hūkera teleskopu beidzot varēja veikt pietiekami precīzus cefeīdu novērojumus. Izdarījis attiecīgos aprēķinus Andromēdas miglāja cefeīdām, Habls atskārta: Andromēdas miglājs nav vis zvaigžņu koncentrācija mūsu galaktikas – Piena ceļa – robežās, kā domāja līdz tam. Nē – Andromēdas miglājs ir cita, mūsējai līdztekus pastāvoša galaktika, un šādu galaktiku visumā ir, domājams, miljoniem. Un pats visums, kura izmērus līdz tam astronomi lēsa vairākos simtos tūkstošu gaismas gadu, patiesībā ir daudz, daudz lielāks.  

Habla atklājuma nozīme astronomijā ir salīdzināma varbūt vienīgi ar Amerikas atklāšanu pasaules ģeogrāfijā. Un – līdzīgi kā ar Amerikas atklāšanu – arī šī atklājuma lielumu cilvēce apzinājās tikai pakāpeniski, ar zināmu laika distanci. 1925. gada 1. janvārī Edvīns Habls publiskoja savu atklājumu, taču tas nebūt tūdaļ neieņēma gada vietu avīžu pirmajās lapās. Ar ikdienišķākām lietām aizņemtu redzesloku, cilvēce nepamanīja, ka visums tai apkārt pēkšņi izpleties neizmērojami plašāks. Savukārt Edvīns Habls turpināja savu „visuma izplešanas” darbu – nākamajā desmitgadē viņš nāca klajā ar vēl vienu atklājumu, kas kļuva par izskaidrojumu daudziem līdz tam neatbildētiem jautājumiem. Proti, Habls atklāja, ka attālāki debesu ķermeņi acīmredzami attālinās no mūsu galaktikas, pie kam, jo tālāks kosmosa objekts, jo lielāks attālināšanās ātrums. Jau agrāk astronomi, vērodami kosmosa miglāju krāsu spektru, bija ievērojuši īpatnības, kas it kā liecināja – šie objekti attālinās. Tomēr neviens īsti negribēja pieņemt acīmredzamo – tas bija pārāk neatbilstošs pastāvošajām teorijām. Alberts Einšteins jau 1917. gadā atklāja, ka, saskaņā ar viņa nesen radīto vispārējās relativitātes teoriju, kosmosam vajadzētu izplesties vai sarauties. Taču arī viņš tobrīd nebija gatavs pieņemt šādu „kustīga visuma” modeli. Tā vietā Einšteins ieviesa īpašu kosmoloģisko konstanti, kura, ja tā var teikt, „piedzina” viņa relativitātes teoriju statiska visuma priekšstatam. „Mana mūža lielākā misēšanās!” – tā izteicās Einšteins, kad uzzināja par Edvīna Habla pētījumiem un viņa nepārprotamo atklājumu: visums patiešām turpina pastāvīgi izplesties, ik brīdi palielinot savus jau tā cilvēkam grūti aptveramos izmērus.