Par angļu baroka komponista Henrija Persela opera „Didona un Enejs” pirmizrādes konkrēto datumu ziņu nav. Secināms vien tas, ka šis spilgtais muzikāli dramatiskais darbs izrādīts augstdzimušo jaunavu internātskolā Londonā 1689. gada decembrī.

Daži tīmekļa avoti piesauc 1689. gada 30. decembri kā datumu, kad savu pirmizrādi piedzīvojusi izcilā angļu baroka komponista Henrija Persela opera „Didona un Enejs”. Tas gan ir vien pieņemts datums, visdrīzāk, lai rastu vietu spilgtajam Persela darbam populāros mūzikas vēstures hronoloģiskajos pārskatos. Autentiski avoti ļauj secināt vien to, ka opera izrādīta Džozijasa Prīsta Augstdzimušo jaunavu skolā Čelsijā, Londonā, 1689. gada decembrī. Tomēr pastāv hipotēzes, ka „Didona un Enejs” varētu būt iestudēta šai mācību iestādē arī kādu gadu iepriekš, bet varbūt arī pirms tam izrādīta Anglijas galmā. Lai kā arī nebūtu ar hronoloģiskām detaļām, šī vienīgā Henrija Persela īstenā opera, ciktāl citi viņa muzikāli dramatiskie darbi ir dziesmuspēles, un arī viens no spilgtākajiem angļu baroka muzikālā teātra paraugiem ir stāstījuma vērts.

Sižetu par trojiešu varoņa Eneja un Kartāgas valdnieces Didonas sastapšanos un mīlestību vispamatīgāk izvērsis romiešu literatūras dižgars Vergīlijs savā eposā „Eneīda”, kas tapis 1. gs. pirms Mūsu ēras. Eneja tēlu sastopam sengrieķu literatūrā, t.sk. Homēra „Iliādā”. Viņš ir viens no nedaudzajiem trojiešiem, kuram izdodas pārdzīvot pilsētas bojāeju. Vergīlija interpretācijā Enejs līdz ar citiem izdzīvojušiem trojiešu karotājiem pamet dzimteni, kuģo pa Vidusjūru, līdz, sekodams dievu padomam, nonāk latīņu zemē, kur kļūst par nākamo romiešu ciltstēvu. Taču pa ceļam viņš piestāj Kartāgā, kur iemīl turienes valdnieci Didonu, un droši vien būtu viņu apprecējis, ja ne dievu vēlējums doties tālāk. Didona, trojieša neuzticības sāpināta, laupa sev dzīvību, mezdamās uz viņa dāvinātā zobena. Kas attiecas uz Didonu, tad viņas vārds parādās ne vien mītos, bet arī senatnes vēsturnieku tekstos. Šīs epizodiskās ziņas ļauj pieņemt ka Didona, saukta arī par Elisu, Feniķijas pilsētās Tīras ķēniņa Matana meita un nākamā ķēniņa Pigmaliona māsa, patiešām dzīvojusi 9. gs. pirms Mūsu ēras. Vai viņa patiešām bijusi tā, kuras vadīti, kā vēsta senie avoti, feniķieši no Tīras devušies pāri Vidusjūrai un nodibinājuši plaukstošo Kartāgas koloniju Ziemeļāfrikā, tagadējās Tunisijas teritorijā, grūti spriest. Katrā ziņā Trojas kara hipotētisko laiku 11. vai 12. gs. p. M. ē. un iespējamo Didonas dzīves laiku šķir vismaz divi gadsimti, līdz ar to sižets par Didionas un Eneja sakaru, protams, ir Vergīlija fantāzijas auglis, kas izrādījies visnotaļ iedvesmojošs daudziem dažādu mākslu kalpiem, sākot ar Renesanses laikmetu. Šai plejādei pievienojās arī Henrijs Persels un viņa operas libretists Naums Teits.

Persela „Didonas un Eneja” vadmotīvs ir valdnieces pieviltā mīlestība. Tas liek domāt, ka opera patiešām varētu būt radīta pēc dižciltīgo jaunavu skolas pasūtījuma, un tās saturam bija jāvedina jaunkundzes uz pārdomām par mīlas nepastāvību un pašcieņas vērtību. Pēdējais motīvs spilgti izspēlēts libreta kulminācijā, kad Enejs teju gatavs mainīt savu nodomu un palikt pie mīļotās, taču sarūgtinātā Didona viņu atraida, lai pēc tam mirtu – ne pašnāvībā, bet gan no sirdssāpēm. Varones pēdējā ārija, pazīstama arī kā „Didonas žēlabas”, ir spilgtākais Persela operas muzikālais motīvs, viens no visu laiku angļu mūzikas atpazītākajiem hītiem.