1672. gada 30. decembrī naudas grūtībās nonākušais kapelmeistars Džons Banisters sarīkoja pirmo publisko maksas koncertu.

Džona Banistera vārds mūzikas vēsturē, iespējams, tā arī būtu palicis bez ievērības, ja vien 17.gadsimta beigās Londonā dzīvojošais komponists un vijolnieks nebūtu nonācis pamatīgās naudas grūtībās.

Džons Banisters bija galma mūziķa dēls, kurš izvēlējās iet tēva pēdās un arī kļuva par mūziķi. Tiesa, viņa kā vijolnieka un komponista karjera nebija pati veiksmīgākā, iespējams, tieši tāpēc viņa vārds nav pazudis, bet gan diezgan trekniem burtiem ierakstīts kultūras vēsturē.

Laikā, kad mūzika bija pakļauta aristokrātijas un karaļnama galma  norādēm un ierobežojumiem laicīgajai un sakrālajai mūzikai, liela daļa komponistu un mūziķu nokļuva neapskaužamā situācijā. Ja vien nespēji sadzīvot ar valdošās elites iegribām, mūziķiem nācās iztikt ar gaužām zemu atalgojumu un pilnīgi bez jelkādām izaugsmes iespējām. Lai nopelnītu un kāptu pa mūziķa karjeras kāpnēm, tajos laikos bieži vien nācās likt lietā izdomu un  slepenus sakarus. Ierobežojot mūzikas radītājus un izpildītājus, vienlaikus zem sitiena nonāca arī klausītāji, jo viņiem nebija iespējas baudīt mūziku. Tā bija kļuvusi par elites izklaidi, liedzot vidējo un zemāko slāņu Anglijas iedzīvotājiem izdzīvot muzikālus baudījumus.

Tāpēc Džons Banisters lika lietā izdomu, gan lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, gan lai iepriecinātu mūzikas mīļotājus. Viņš nolēma savās mājās sarīkot koncertu: 1672. gada 30. decembrī viņš sava nama durvis atvēra mūzikas mīļotājiem, pretī par to prasot samaksu.

Tā bija pirmā reize pasaules vēsturē, kad kāds mūziķis par savu priekšnesumu no tā skatītājiem un klausītājiem prasīja samaksu. Tolaik tas bija viens šiliņš, ko par ieeju koncertā savā mājā prasīja Džons Banisters. Viens šiliņš deva iespēju klausīties mūziku sava prieka pēc, bet ļāva arī kļūt par koncerta norises ietekmētājiem, jo ikviens, kurš bija samaksājis ieejas maksu, varēja arī pasūtīt mūziku. Pēc pirmā veiksmīgā koncerta Džons Banisters saprata, ka tā ir viņa iespēja noturēties virs ūdens un turpināja tos rīkot. Pavisam drīz Džona Banistera mājas koncertu afišas publicēja tā brīža Londonas laikraksts „The London Gazette”.

 Šie koncerti  vidusšķiras klausītājiem ļāva izbaudīt  mūzikas pasūtītāja burvību, ko tolaik vara biju liegusi.

Pēc 30. decembra koncerta Džona Banistera piemēram radās sekotāji – krodziņu un tavernu īpašnieki sāka rīkot pasākumus un koncertus par maksu. Viņi bija atklājuši, ka tā ir iespēja piesaistīt apmeklētājus un arī gūt peļņu pašiem.

Pamazām komerciālie koncerti kļuva populāri visa Anglijā un no mājām, dzīvokļiem, krogiem un lokāliem pārcēlās arī uz akadēmisko vidi. Viena no pirmajām ir  Hollywellas mūzikas telpa, kas atrodas Londonā Oksfordā un ir vecākā speciāli būvētā mūzikas telpa Eiropā, tātad pirmā koncertzāle Lielbritānijā.

Interesanti, ka joprojām Džona Banistera ieguldījums mūzikas vēsturē palicis nepamanīts. Bet šobrīd, kad koncertu apmeklēšana daudziem ir iemīļota izklaide, nenāk par skādi atcerēties šī 17. gadsimta komponista vārdu.