1885. gadā Krievijas armija ieņem Kuškas oāzi uz Turkmenistānas un Afganistānas robežas, gandrīz izraisot militāru konfliktu ar Lielbritāniju, kuras vasaļvalsts ir Afganistāna.

Krievijas impērijas un vēlāk arī Padomju impērijas galējais dienvidu punkts bija Kuškas pilsēta Afganistānas pierobežā. Šeit 19. gadsimta otrajā pusē apstājās krievu imperiālisma izvēršanās dienvidu virzienā, sadūrusies ar citu, ne mazāk agresīvu koloniālu ekspansiju. Visā 19. gadsimta gaitā krievu lācis un britu lauva centās sagrābt savos nagos arvien jaunas Āzijas teritorijas, un sevišķi sīvs cīkstiņš gadsimta otrajā pusē izvērtās Centrālāzijā, kur abu impēriju robežas izrādījās visvairāk satuvinātas. Stīvēšanās par iespaida sfērām šai reģionā ieguva Lielās spēles nosaukumu, un kaut arī abas puses šai "spēlē" bija visai izlēmīgas, tās tomēr vairījās no tiešas militāras sadursmes. Taču šādas pretstāves pastāvīgi draud pāraugt karadarbībā, un Lielās spēles gadījumā šāds riskants brīdis pienāca 1885. gada 30. martā.

Afganistāna - kalnaina zeme pašā Āzijas centrā ar ne sevišķi patīkamu klimatu - pati par sevi īsti neinteresēja nedz britus, nedz krievus. Tomēr tā izrādījās buferis starp divām impērijām. Uz Londonas un Pēterburgas diplomātiskajiem centieniem Kabulas emīri reaģēja visai vēsi, un briti bija pirmie, kas no diplomātiskām pārliecināšanas metodēm pārgāja pie militārām. Afgāņi izrādījās ļoti sīksti pretinieki, un pēc diviem smagiem kariem 1880. gadā britiem nācās samierināties tikai ar vispārēju protektorātu, kontroli pār Afganistānas ārpolitiku un dažām stratēģiski svarīgām kalnu pārejām. Tikām Krievija turpināja pievākt vēl atlikušās neatkarīgās valstiņas uz ziemeļiem no Afganistānas. Kā viena no pēdējām 1884. gadā Pēterburgas cara virskundzību atzina Mervas oāze tagadējās Turkmenistānas teritorijā. Tālāk uz dienvidiem jau bija afgāņu emīra zemes, taču stingras robežas te nekad nebija vilktas. Strīdus ābols izrādījās Pandžšehas oāze, kura, kā apgalvoja krievi, piederot Mervai, taču ne afgāņi, ne viņu britu patroni tam nepiekrita.

Krievu robežkomisiju, kas gan drīzāk bija militāra ekspedīcija, vadīja ambiciozais un enerģiskais ģenerālis Komarovs. 1885. gada marta beigās viņš pieprasīja, lai Pandžšehā dislocētā afgāņu vienība pamet oāzi. Uz to visai nervozi reaģēja Indijas vicekaralis lords Daferins un arī britu ārlietu resors. Krievu diplomāti centās nomierināt britu kolēģus, apzvērot, ka Krievija negrasās uzbrukt strīdīgajai oāzei, kamēr ģenerālis Komarovs pamazām virzīja savus spēkus arvien tuvāk Pandžšehai. 30. martā krievu spēki pietuvojās afgāņu pozīcijām, un kad afgāņi sāka šaut, ievainodami kāda kazaka zirgu, ģenerālis Komarovs deva pavēli uzbrukt. Vairākas stundas ilgā kaujā afgāņu vienība atkāpās, pie kam afgāņu zaudējumi tika lēstu uz 600 kritušajiem, kamēr krievu pusē krita tikai 40.

Laikam gan galvenā pateicība par to, ka 1885. gadā starp Lielbritāniju un Krieviju nesākās karš, pienākas Afganistānas emīram Abdurrahmānam. Emīrs, lieliski saprazdams, ka impēriju konflikta rezultātā viņa zeme kļūs par kaujas lauku, uzstājīgi pārliecināja britus, ka Pandžšehā noticis tikai nenozīmīgs robežincidents. Arī cars Aleksandrs III nebija noskaņots sākt karu pret vareno britu impēriju, un ar krievu diplomātu pūliņiem karš tika novērsts. Tas gan nebūt netraucēja caru apbalvot incidenta konkrēto iniciatoru ģenerāli Komarovu ar zelta špagu ar briljantiem uz uzrakstu "Par drosmi".