1919. gada 30. novembrī ar Rūdolfa Blaumaņa lugu "Ugunī" sevi Rīgas sabiedrībai piesaka Nacionālais teātris.

Lai arī teātris oficiāli darbību sāk 1919. gada 30. novembrī, pirmās liecības par Nacionālā teātra dibināšanas ideju parādās jau divus gadus iepriekš, 1917. gadā, kad vienkopus sanāk domubiedri, kuri nodibina Latvijas Nacionālā teātra komisiju, bet jau pavisam drīz, 1918. gada 23. aprīlī, Valkā atklāj Latviešu pagaidu nacionālo teātri. Tiesa, līdz Nacionālajam teātri vēl ceļš ejams, jo vispirms top Strādnieku teātris, kam 1919. gada 8. februārī Latvijas SPR valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka ar dekrētu piešķir Krievu teātra jeb tolaik Rīgas pilsētas otrā teātra ēku. Pavisam drīz tur ar Leona Paegles dramatisko poēmu „Augšāmcelšanās” durvis skatītājiem ver Strādnieku teātris, kam mūžs gan lems pagalam īss, jo jau maijā, krītot padomju varai, tas beidz savu darbību. Teātrim trīs mēnešus laikā izdevās iestudēt un parādīt astoņas izrādes, no kurām trīs bija teātra vadītāja rakstnieka Andreja Upīša lugas.

Visu 1919. gada vasaru Rīga ir bez teātra, – tāpēc  23. septembrī izglītības ministrs Jānis Akuraters izdod rīkojumu par Nacionālo teātri, kā valsts teātri un bija paredzēts, ka teātra atklāšana būs tā paša 1919. gada 20. oktobrī. Bet šos plānus izjauc Bermonta uzbrukums Rīgai. Teātri atklāj mēnesi vēlāk – 1919. gada 30. novembrī ar Rūdolfa Blaumaņa lugu „Ugunī”.

Teātra direktors tobrīd ir  Aleksis Mierlauks, teātra administratīvā direktora amatā iecelts Zeltmatis (Ernests Kārkliņš), vēl pie teātra vadības grožiem direkcijas sastāvā ir Jānis Brigaders.

Teātra atklāšanā pirms izrādes runu saka rakstnieks, izglītības ministrs Jānis Akuraters: “Līdz ar politiskām uzvarām un brīvību mēs iegūstam arī savu kultūras un mākslas brīvību. Grūti ir bijuši mūsu tautas mūži, un, ja tagad mēs atminamies savu vēsturi, tad mums jābrīnās, ka mēs kā tauta esam vēl uzglabājuši dzīvu savu īpatnību un garu. 

Kas mūs pasargāja? Tā bija mūsu māksla. Nacionālu teātru nozīme ir ļoti liela. Kādēļ tas mums ir vajadzīgs, un ko viņš mums dos? Vispirmām kārtām nacionālā teātra pienākums ir celt gaismā un rādīt mūsu tautas vērtības, estētiskās un ētiskās vērtības mūsu pasaku un teiku nemirstīgos tēlos un mūsu dzīvē. Te mēs sevi pazīstam kā tautu, lai tiktu vēl pilnīgāki. Bet nacionālajam teātrim ir arī jārāda vispārcilvēciskie ideāli un lielie paraugi cittautu literatūrā. Ar to mēs kā tauta rādīsim, ka mēs saprotam tos un esam cienīgi stāties tiem blakus. Un cik mēs varam to saprast, tas jārāda nacionālam teātrim."

Ņemot vērā, ka gatavošanās pirmizrādei notika paralēli Bermonta sīvāko cīņu laikā, izrāde presē vērtēta kā sasteigta un negatava, vainojot tajā režisoru.

Paškritiski par iestudējumus atmiņās rakstījis Alfreds Amtmanis Briedītis: "Svinīgajai teātra atklāšanas izrādei 1919. gada 30. novembrī A. Mierlauka režijā sagatavojām R. Blaumaņa lugu "Ugunī". Taču paši jutām, ka nebijām, kā vajadzētu, ne iestudējuši, ne saspēlējušies. Nams tomēr bija pilns un publikas atsaucība lieliska."

Starp citu, par teātra īsto dziemšanas dienu joprojām uzskata Strādnieku teātra atklāšanas datumu – 23. februārī. Tikmēr  30. novembri mēdz saukt  par teātra “vārda dienu”, jo tad Latvijas Nacionālais teātris tika pie sava nosaukuma.