Osmaņu impērija jeb Turcija Pirmajā pasaules karā iesaistījās kā Vācijas un Austroungārijas sabiedrotā. 1918. gada rudenī, sakāvei kļūstot acīmredzamai, Turcija kapitulēja, slēdzot pamieru 30. oktobrī.

Pirmajam pasaules karam sākoties, Turcija deklarēja neitralitāti. Tomēr valstij, kura kontrolēja ieeju Melnajā jūrā, bija maz cerību saglabāt šādu pozīciju. Jautājums bija tikai par to, kad kāda no karojošajām pusēm pieprasīs tiesības šķērsot Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumus, un pretējā puse to iztulkos kā naidīgu akciju. Turcijas izvēle par labu Vācijai un Austroungārijai bija diezgan loģiska – abām pēdējām nebija teritoriālu ambīciju Osmaņu impērijas zemēs, kādas visai nepārprotami bija gan britiem, gan krieviem. Iesaistīšanās karā tā dēvēto Ass valstu pusē bija turkiem vilinoša iespēja atgūt Tuvajos Austrumos vadošās lielvalsts vietu un atspēlēties Krievijai par visām sakāvēm pagājušajos pāris gadsimtos. Diemžēl, kā izrādījās, Turcija šai karā bija izvēlējusies nepareizos sabiedrotos.

Kara sākumposmā Turcijai veicās pat diezgan labi. Ar smagām neveiksmēm un lieliem zaudējumiem noslēdzās britu un franču desanta operācija Gallipoles pussalā, Turcijas Eiropas daļā; tāpat britu un indiešu spēki iebrukums Irākā. Tomēr Kaukāzā krievu armija līdz 1916. gada maijam bija atsviedusi turkus dažviet pat par vairākiem simtiem kilometru no robežas. Tikai 1917. gada revolūcija un Krievijas priekšlaicīgā izstāšanās no Pirmā pasaules kara ļāva turkiem šeit atgūt zaudētās teritorijas atgūt. Bet vispārējo situāciju tas nemainīja. Kopš 1916. gada turkiem Āzijā nācās cīnīties ar jaunu ļoti bīstamu pretinieku – tā bija arābu nacionālās atbrīvošanās kustība, kuru briti atbalstīja ar ieročiem un militārajiem padomniekiem, no kuriem slavenākais ir pulkvedis Lourenss, saukts arī „Arābijas Lourensu”. Tā nu 1918. gada rudenī, kad Vācijas un Austroungārijas sakāve Pirmajā pasaules karā kļūst acīmredzama, Turcija ir viena no pirmajām, kas meklēja izlīgumu ar Antantes valstīm.

Ar tā dēvēto „Triju pašā” valdību rietumos īsti neviens vairs negribēja runāt. Šie trīs turku ģenerāļi – iekšlietu ministrs Talats pašā, armijas virspavēlnieks Envers pašā un flotes komandieris Džemals pašā – tika uzlūkoti par galvenajiem vainīgajiem Turcijas ievilkšanā Pirmajā pasaules karā un kara laika noziegumos, tai skaitā bēdīgi slavenajā armēņu genocīdā. „Trīs pašā” 1918. gada vidū atkāpās no amata un pameta valsti. Jaunais sultāna ieceltais lielvezīrs Ahmeds Izets pašā uzsāka pamiera sarunas, kuras noslēdzās 1918. gada 30. oktobrī, kad  Turcijas jūras lietu ministrs Raufs bejs un britu Vidusjūras flotes komandieris admirālis Somersets Ārturs Grovs-Kaltops parakstīja pamiera vienošanos uz britu bruņukuģa „Agamemnons” klāja. Kuģis bija noenkurots Mudrosas ostā Grieķijai piederošajā Lemnas salā. Jāpiebilst, ka Grieķija iesaistījās Pirmajā pasaules karā tikai 1917. gadā, kad viss liecināja, ka Turcija un tās sabiedrotie karu zaudēs, un grieķu motīvi visdrīzāk bija saistīti ar iespējamo teritoriālo iedzīvošanos uz karā zaudējušo kaimiņu – Turcijas un Bulgārijas – rēķina.

Mudrosas pamiera lika Turcijai atvilkt visus spēkus uz valsts centrālo daļu Mazāzijā, ļaut sabiedrotajiem okupēt svarīgos jūras šaurumus. Armija bija jādemobilizē; ostas, dzelzceļi un citas stratēģiskās komunikācijas jānodod uzvarētāju kontrolē. Tas viss arī tika īstenots, izņemot Turcijas centrālo daļu. Šeit, Anatolijas kalnu rajonos, koncentrējās tie turku spēki, kuri nebija gatavi samierināties ar sakāvi un svešu armiju netraucētu izrīkošanos savas valsts teritorijā. Pāris gadus vēlāk šie spēki uzsāka cīņu, izcīnot tā dēvēto Turcijas neatkarības karu, bet tas jau ir cits stāsts.