1938. gada pavasarī Eiropas centrā bija nobriedis nopietns konflikts. Jau kopš nacistu nākšanas pie varas Vācijā piecus gadus agrāk Hitlers pastāvīgi bija pārmetis čehiem, ka tie apspiežot vāciešus Sudetijā – Vācijas un Austrijas robežai tuvākajos Čehijas rajonos. Arvien skaidrāk izskanēja prasība atdot Sudetiju Vācijai. Francijai bija militāras savienības līgums ar Čehoslovākiju, tomēr franči nepavisam negribēja karot, un valdības Parīzē un Londonā drīzāk mēģināja pārliecināt Čehoslovākiju piekāpties. Nepārprotamu gatavību atbalstīt Čehoslovākiju pauda otrs tās militārais sabiedrotais – Padomju Savienība. Tomēr boļševiku lielvalstij nebija kopīgu robežu nedz ar Vāciju, nedz ar Čehoslovākiju, un doma par Sarkanarmijas maršēšanu cauri Polijas teritorijai, lai tiktu palīgā Čehoslovākijai, nebija pieņemama nedz poļiem, nedz britiem un frančiem.

1938. gada septembrī Hitlers nepārprotami pieprasīja ielaist strīdīgajos apgabalos vācu karaspēku, piedraudot pretējā gadījumā sākt karu. Sudetu vācu organizācijas rīkoja nekārtības, un kad Čehoslovākijas armija centās atjaunot kārtību, nacistu propaganda cēla brēku – čehi slaktējot Sudetu vāciešus. 21. septembrī Čehoslovākijas valdība, pakļaujoties rietumvalstu spiedienam, jau grasījās piekāpties, taču tad Hitlers sāka izvirzīt prasības arī attiecībā uz Polijas un Ungārijas vācu minoritāti, savukārt sabiedrības protesti noveda pie jaunas valdības izveidošanas Prāgā ar ģenerāli Janu Siroviju priekšgalā. Čehoslovākija atkal bija gatava pretoties un 23. septembrī izsludināja mobilizāciju. Tai pašā dienā daļēju mobilizāciju izsludināja arī Francija.

Tāpēc pavisam negaidīta Prāgas valdībai nāca ziņa, kas aplidoja Eiropu 1938. gada 30. septembrī: britu premjerministrs Nevils Čemberlens, Francijas prezidents Žoržs Daladjē, Itālijas duče Benito Musolīni un Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers slepenās sarunās Minhenē iepriekšējā naktī bez pašas Čehoslovākijas klātbūtnes bija izlēmuši tās likteni: Sudētija jāatdod vāciešiem. Čehoslovākija zaudēja plašas teritorijas, kurās atradās visas nozīmīgākās militārās aizsardzības būves, apmērām 70% tērauda un elektroenerģijas ražošanas jaudu, lielākā daļa militārās rūpniecības. Briti un franči paziņoja – ja Čehoslovākija nepiekrītot, tā varot pretoties pašas spēkiem.

Galvenie Minhenes risinājuma iniciatori nepārprotami bija Hitlers un Čemberlens. Britu premjers, atgriezies no Minhenes, triumfējoši vicināja papīra lapu ar abu kopējās deklarācijas tekstu: „Uz šīs papīra lapas lasāmi viņa un mani paraksti! Mēs uzskatām pagājušajā naktī parakstīto vienošanos par simbolu abu mūsu tautu vēlmei vairs nekad nekarot savā starpā.” Sapulcējušies ar sajūsmu uzņēma šos britu premjera vārdus, tobrīd patiešām ticēdami, ka Čemberlenam izdevies nodrošināt Eiropai mieru uz daudziem gadiem. Pavisam citādas intonācijas izskanēja Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera runās, kuras viņš teica tūlīt pēc Minhenes vienošanās: „Mūsu bruņojums ir sasniedzis tādu līmeni, kādu pasaule nekad agrāk nav pieredzējusi,” deklarē fīrers. Gan šajā, gan citās līdzīgās uzstāšanās viņš nekautrīgi plātījās ar vācu militāro varenību un uzsvēra, ka tikai gatavība „izvilkt zobenu” esot ļāvusi atgriezt apspiestos tautas brāļus Reiha klēpī. Daudziem Eiropā tas nepalika nepamanīts, un tālredzīgākie – kā britu politiķi Vinstons Čērčils un Entonijs Īdens, un arī Francijas prezidents Daladjē – pareģoja: Hitlera impēriskā apetīte nav tik viegli apmierināma, un ar Minheni nekas nebeigsies.