Kauju par Bēršebu mēdz piesaukt kā pēdējo sekmīgo kavalērijas uzbrukumu militārajā vēsturē. 1917. gada 31. oktobrī Lielbritānijas ekspedīcijas spēku sastāvā karojošās Austrālijas kavalērijas vienības sakāva un daļēji sagūstīja Bēršebas turku garnizonu, tā paverot ceļu tālākam uzbrukumam Palestīnas virzienā.

Senatnes karos jātniekiem bieži bija izšķirošā loma. Lai atceramies arābu jātniekus straujajos zirgos; mongoļus, kuri raidīja bultas, seglos sēdēdami, viduslaiku Eiropas dzelzīs kaltos bruņiniekus, poļu spārnotos huzārus, un vēl, un vēl. Tomēr 20. gadsimta sākums iezīmēja kavalērijas laikmeta beigas pasaules kauju laukos, un tāpēc nav brīnums, ka par pēdējo sekmīgo kavalērijas uzbrukumu pasaules vēsturē tiek uzlūkota Bēršebas kauja, kuru Pirmā pasaules kara Tuvo Austrumu frontē notika 1917. gada 31. oktobrī.

Jau iepriekšējā gadsimta kari rādīja, ka jātniekiem nākas arvien grūtāk sacensties ar moderno ieroču ugunsjaudu. Iespējams, pats slavenākais kavalērijas uzbrukums vēsturē ir britu vieglās kavalērijas jājiens Krimas kara laikā, Balaklavas kaujā, 1854. gadā. Toreiz nepareizi nodotas vai nepareizi saprastas pavēles dēļ britu vieglie dragūni, ulāni un huzāri devās triecienā pa šauru ieleju, kuru pamatīgi noklāja krievu bateriju uguns. Jātnieki sasniedza mērķi un uz laiku ieņēma krievu pozīcijas, taču zaudējumi bija tik smagi, ka viens no franču spēku komandieriem, maršals Pjērs Boskē izteicās: „Tas bija iespaidīgi, bet tas nav karš – tas ir neprāts!” Un tas ir teikts laikā, kad briesmīgākais, kas draudēja kavalēristiem, bija lielgabalu karteču un tobrīd vēl visai primitīvo šauteņu uguns. Par pilnīgu neprātu tradicionāli kavalērijas uzbrukumi stingrā ierindā kļuva līdz ar 20. gadsimta sākumu, kad attīstīto valstu armijas sāka masveidā izmantot ložmetējus un dzeloņstiepļu nožogojumus. Kā liecina laikabiedru teiktais, tad turkiem pie Bēršebas 1917. gada rudenī ne ložmetēju, ne dzeloņdrāšu nebija pietiekamā daudzumā, un krietni trūka arī cīņas spara, ar ko arī izskaidrojama uzbrukumā iesaistīto austrāliešu kavalēristu veiksme.

Bēršeba ir pilsētiņa Sinaja tuksnesī, un uzbrukuma mērķis bija ne tik daudz pati apdzīvotā vieta, cik tajā esošie dzeramā ūdens avoti. Bez svaiga ūdens briti nevarēja izvērst plašākas operācijas pret turku spēkiem, tāpēc Bēršeba bija jāieņem, pie tam ātri – iekams turki paspētu ūdens avotus uzspridzināt vai saindēt. Tieši šis apstāklis pamudināja austrāliešu kavalērijas spēku komandieri ģenerāli Henriju Čauvelu atteikties no sākotnēji plānotā kājnieku uzbrukuma, un sūtīt savu 4. un 12. vieglās kavalērijas pulku klasiskā jātnieku uzbrukumā. Austrālieši bija bruņoti ar šautenēm un gariem durkļiem, bet šaut auļojoša zirga mugurā, kā to prata dažu senatnes armiju lokšāvēji, austrālieši nespēja, tāpēc vispirms nācās cauri šauteņu un ložmetēju ugunij aizauļot līdz ienaidnieka pozīcijām, un tad varēja laist darbā durkļus. Lielākie zaudējumi kavalēristiem bija tieši šajā kaujas fāzē, kamēr viņus no ierakumiem pļāva turku kājnieku zalves. Sastapušies aci pret aci ar austrāliešiem, turki bieži vien uzskatīja par labāku padoties uzreiz. Tiek atstāstīts pat tāds gadījums, kad kāds austrālietis kritis kopā ar savu sašauto zirgu. Ātri pielēcis kājās, vīrs bijis gatavs tuvcīņai, bet ieraudzījis, ka pieci līdzās esošie turku karavīri viņu uzlūko ar padevīgu smaidu un padošanās žestā augšup paceltām rokām. Kamēr austrāliešu 4. pulks iztīrīja turku tranšejas, 12. pulks aizauļoja līdz Bēršebai un nu jau kājnieku tuvcīņā ieņēma pilsētu un ūdens avotus. Turki bēga vai padevās gūstā.

Bēršeba nenoliedzami ir spilgts taktiskas uzvaras piemērs, tomēr apgalvojums par „pēdējo sekmīgo kavalērijas uzbrukumu”, visdrīzāk, ir pārspīlēts. Kā zināms, pat vēl Otrā pasaules kara laikā gan Sarkanā armija, gan Vērmahts izmantoja atsevišķus jātnieku spēkus nelielās kaujas operācijās, kuras gan nav tik nozīmīgas kā kauja par Bēršebu. Tomēr visvairāk par Bēršebu kā „pēdējo sekmīgo” liek šaubīties cīņas Ukrainas un Pievolgas stepēs, kuras Krievijas pilsoņu kara laikā izcīnīja gan sarkano, gan balto jātnieku divīzijas.