4. aprīlī dzimis somu režisors Aki Kaurismeki

Aki Olavs Kaurismeki noteikti varētu būt katra sevis cienoša hipstera iemīļotākais režisors, jo viņa varoņu vizuālais tēls ir tāds, kādu iecienījuši un aktīvi lieto tā saucamajā hipsterkultūrā. Aki Kaurismeki rezignētās traģikomēdijas apdzīvo šķietami necili, nošņurkuši dzīves pabērni, nevis seksīgi, baltzobaini Holivudas skaistuļi. Kaurismeki varoņi maz runā un daudz smēķē, taču viņi mēdz arī nolīgt pasūtījuma slepkavas, iecerēt pamatīgas atriebes un spēlēt dullu rokenrolu. 

Kaurismeki radīto filmu darbība notiek mūsdienu Somijā, lielākoties Helsinkos, pamatā bāros, taču tie ir Kaurismeki Helsinki. Laiks tajos šķietami ir iesprūdis mūžīgajos 20. gadsimta 60. gados – vismaz vides dizainā. Kaurismeki filmas piedāvā ļoti atraktīvu un stilizētu telpu, tā vienmēr būs tāda mazliet dīvaina, mazliet stilizēta retrovide, kurā priekšmeti, apģērbs, frizūra asociēsies ar sava veida retro “bezlaiku”. 

Pats Kaurismaki dzimis 1957. gada 4. aprīlī. Pirms uzsācis patstāvīgās kino gaitas Kaurismaki strādāji gan par pastnieku, gan arī rūpnīcā, bet paralēli tam veidojis kino apskatus un sākotnēji bija gribējis kļūt par žurnālistu.

Vēl studējot žurnālistiku, Aki Kaurismaki darbojies kā scenārists un aktieris sava vecākā brāļa Mikas Kaurismaki filmās. Vecākā brāļa filma „Melis”, kas uz ekrāniem iznāca 1981. gadā izpelnījās plašu ievērību Somijā un uzskatāma par aizsākumu brāļu Kaurismaki ērai somu kino. Šīs filmas scenārija līdzautors un galvenā varoņa lomas atveidotājs bija tolaik vēl žurnālistikas students Aki Kaurismaki.

Filmas „Melis” panākumu iedvesmoti, brāļi Kaurismeki nodibināja filmu studijum, kas sekmīgi darbojās mazbudžeta vai pat bezbudžeta filmu veidošanā.

Kopš tā laika abi ir snieguši milzīgu ieguldījumu Somijas kinoindustrijā, bet Aki ir kļuvis par Somijas kino spožāko autoru.

Paša Aki Kaurismake debija kinorežijā bija filma "Noziegums un sods" (1983). Ar šo filmu “Kaurismeki pieteica savu unikālo kinovalodu. Pasaules uzmanību viņš izpelnījās ar filmu "Ļeņingradas kovboji dodas uz Ameriku" (1989).

Viņa atzītākais veikums ir 2002. gada filma "Cilvēks bez pagātnes", kas Kannu kinofestivālā ieguva "Grand Prix" un Ekumeniskās žūrijas balvu, kā arī 2003. gadā tika nominēta "Oskaram" kategorijā "Labākā ārvalstu filma". Filma stāsta par kādu vīru, kurš ierodas Helsinkos un kļūst par uzbrukuma upuri. Atmostoties slimnīcā, viņš ir zaudējis atmiņu un nespēj atcerēties ne savu vārdu, ne pagātni. Vīrs, kurš ir kļuvis par  autsaideru – bez saknēm un sociālajām saitēm –, ir spiests sākt savu dzīvi no jauna Helsinku bezpajumtnieka statusā.  

 Pats Kaurismaki intervijā stāsta, ka viņš ienīst savu darbu, un nemaz nav gribējis kļūt par režisoru un nav arī politisks, izņemot gadījumus, kad viņš tāds ir.

Bet par politiku runājot, Aki Kaurismaki reiz atteicies ierasties uz savas filmas izrādīšanu Ņujorkas kinofestivālā, jo ASV nav izsniegusi vīzu viņa kolēģim, irāņu režisoram. "Šajos apstākļos arī es esmu spiests atteikt savu dalību - ja jau pašreizējā ASV valdība nevēlas irāni, tad diez vai viņiem būs kāds labums arī no soma," paziņojis Kaurismeki, pajokojot, ka somiem "nav pat naftas".

Kaurismaki 2017. gada filma "Cerības otra puse" 67. Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā ieguva Sudraba lāci kategorijā "Labākais režisors". Filma ir par vienu no būtiskākajām Eiropas aktualitātēm – bēgļu krīzi, uz ko režisors mudina palūkoties ar humoru.

"Pirms 60 gadiem bija 60 tūkstošu bēgļu – tikpat, cik šodien. Toreiz viņiem palīdzējām, bet šodien viņi jau ir mūsu ienaidnieki? Kur gan ir mūsu cilvēcība?" jautā režisors. "Esmu radījis pāris filmu, kurās cilvēki smejas visskumjākajās vietās un raud – smieklīgākajās. Tas nedaudz pārsteidz," stāsta par somu Džimu Džārmušu dēvētais režisors.

Tiesa, pēc filmas “Cerības otra puse” iznākšanas režisors Aki Kaurismeki paziņoja, ka tā ir viņa pēdējā režisētā filma.