2000. gada 4. jūlijā 93 gadu vecumā mūžībā aizgāja izcilais latviešu diriģents, vairākkārtējs Dziesmu svētku virsdiriģents Haralds Mednis.

Augumā neliels, reālajā dzīve reizēm neveikls un nepraktisks, tomēr dziesmas un dziedātāju priekšā stalts un temperamentīgs. Tādas bija leģendārā diriģenta Haralda Medņa pārvērtības un, kā viņš pats ir teicis, tā ir dziesma, kas to dara, un pienākums pret koristiem, jo dziedātāji diriģentam uzticas, gaida no viņa un es nedrīkstu viņus pievilt, tāpat kā nedrīkstu noplicināt komponista darbu.

Haralds Mednis vēl par sevi ir teicis, ka viņš reālajā dzīvē ir diezgan tūļīgs un nepraktisks, atklājot, ka patiesi viņš dzīvo savā radošajā darbā un tad spēj pārtapt it kā citā cilvēkā.

Jāzepa Vītola “Gaismas pils” kļuvusi par Haralda Medņa likteņdziesmu. Maestro pats atzinis, ka ar to viņa dzīvē saistītas trīs kulminācijas. Pirmā bija 1938.gadā, kad ar šo dziesmu skolotājs, ērģelnieks un diriģents triumfēja devīto svētku dziesmu karā ar Lazdonas draudzes kori. Pēc uzvaras konservatorijas rektors Jāzeps Vītols mudināja Haraldu Medni sākt studijas, ar to arī aizsākās Maestro profesionālās kordiriģenta gaitas. Viņš kļuvis par vīru, kurš bijis Dziesmu svētku virsdiriģents biežāk nekā jebkurš cits. Pirmo reizi lielo svētku kopkori viņš diriģēja 1950.gadā – Otrajos Padomju Latvijas dziesmu svētkos.

Otro “Gaismas pils” kulmināciju Haralds Mednis piedzīvojis 1980.gada dziesmu svētkos, kad dziesmu dziedāja trīs reizes, it kā pāraugot ar to citās dimensijās.

Un trešā kulminācija 1985.gada dziesmu svētki, kuros diriģents tika atstums kā vecs un dziesmu svētkiem nederīgs, taču kormūzikas lielmeistaram tieši šie dziesmu svētki kļuva par zvaigžņu stundu. Ar notikušo netaisnību nebija mierā koristi, un pēc tam, kad bija izskanējis Emiļa Melngaiļa "Jāņu vakars”, kopkoris sāka skandēt "Mednis, Mednis...”. No virsdiriģentu saraksta izslēgtais Haralds Mednis uzkāpa uz skatuves un apvienotais koris vēlreiz nodziedāja “Jāņu vakaru”, šoreiz vecmeistara vadībā.

Bet ar to viss nebeidzās, jo oficiālajā svētku noslēguma ceremonijā, izskanot atvadu fanfarām un nolaižoties svētku karogam kopkoris atkal izsauca publikā sēdošo diriģentu. Pirmie saucieni "Gais-mas pi-li, Gais-mas pi-li” bija dzirdami jau kultūras ministra Vladimira Kaupuža atvadu vārdu laikā. Pūlis neizklīda, paužot vienbalsīgu prasību pēc Vītola dziesmas priekšnesuma, viņi sauca “Medni, Medni, Gaismas pili”

Tas ļāva diriģentam radīt patiesu svētku mirkli, par kuru viņš vēlāk teicis: “Tā bija mana zvaigžņu stunda. Es laikam tad nepiederēju sev. Es gāju. Un tas bija risks, bez mēģinājumiem diriģēt “Gaismas pili”, kas piecus gadus netika kustināta.”

Haralds Mednis nodiriģēja no programmas svītroto Gaismas pili.

Un "Gaismas pils” vareni un saviļņojoši izskanēja bez kādiem mēģinājumiem, apliecinot to vārdos neaprakstāmo spēku, kas piemita ne tikai Vītola šedevram, bet visai latviešu tautas brālībai, kas allaž izveidojās dziesmu svētku laikā.