1916. gada 22. maijā pēc vecā jeb 4. jūnijā pēc jaunā stila Krievijas armija uzsāka plašu un negaidīti sekmīgu uzbrukumu pret Austroungārijas un Vācijas armijām. Vēsturē šis uzbrukums pazīstams ar tā iniciatora un īstenotāja ģenerāļa Alekseja Brusilova vārdu.

Pirmā pasaules kara otrais gads Austrumu frontē iezīmējās ar plašu Krievijas armijas atkāpšanos, atstājot Poliju, Lietuvu, Kurzemi, kā arī agrāk Austroungārijai atņemto Galīciju. Tagad frontes līnija ziemeļos sākās pie Rīgas, virzījās līdz Daugavpilij un tālāk uz dienvidiem, sasniedzot Rumānijas robežu uz austrumiem no Čerņivciem tagadējā Ukrainā.

Daudzi jau tobrīd uzskatīja, ka pēc 1915. gada neveiksmēm Krievijas armija ir spējīga labākajā gadījumā pasīvi aizsargāties pret Vācijas un Austroungārijas armijām. Tomēr atradās vīrs, kurš bija apņēmības pilns pierādīt pretējo. Tas bija kavalērijas ģenerālis Aleksejs Brusilovs, kurš 1916. gada martā tika iecelts par krievu Dienvidrietumu frontes pavēlnieku. Viņa ierosinājums organizēt plašu uzbrukumu savā frontes sektorā – starp Poļesjes purviem un Karpatu kalniem – galvenajā štābā sākumā tika uzņemts rezervēti, taču 1916. gada maijā Austroungārija plašā uzbrukumā Dienvidtirolē deva graujošu triecienu Itālijas armijai, un sabiedrotie lūdza Krieviju aktivizēties, lai piespiestu austroungārus atvilkt daļu spēku uz austrumiem. Tā nu 1916. gada 22. maijā pēc vecā jeb 4. jūnijā pēc jaunā stila sākās Krievijas armijas uzbrukums, kas vēlāk ieguva Brusilova ofensīvas nosaukumu.

Uzbrukums bija ļoti rūpīgi gatavots un plānots, pie tam ģenerālis Brusilovs daudzējādā ziņā bija kara mākslas novators. Krieviem nebija nozīmīga pārsvara ne skaitliskajā, ne artilērijas ziņā, savukārt austroungāru un vācu aizsardzības līnijas bija lieliski izbūvētas, taču krievu artilērija un rezerves tika koncentrētas šauros frontes sektoros, tur panākot pārsvaru. Paralēli galvenajam uzbrukumam uz Luckas pilsētu Dienvidrietumu frontes ziemeļdaļā, arī citos frontes sektoros tika izdarīti mazāki uzbrukumi, tā kavējot pretinieku pārgrupēt spēkus. Pirms uzbrukuma bija veikta visrūpīgākā izlūkošana. Kaujas sākumā milzīga nozīme bija precīzai artilērijas darbībai, vispirms iznīcinot pretinieka aizsprostojumus un pirmo ierakumu līniju, bet tūlīt pēc tam pārnesot uguni uz ienaidnieka aizmuguri, tā kavējot pievest rezerves.

Uzbrukums izdevās necerēti sekmīgs. Piektajā uzbrukuma dienā tika ieņemta Lucka, bet vēl pēc nedēļas Austroungārijas 4. armija bija praktiski sagrauta. Sekmīgi attīstījās uzbrukums arī frontes pašos dienvidos, ieņemot labi nocietinātos Čerņivcus. Austroungāri un vācieši steidzīgi pārsvieda rezerves no citiem frontes sektoriem, arī no Itālijas frontes un Rietumu frontes, taču šīs vienības tika sūtītas kaujā katra atsevišķi, un krievu uzbrukums tās citu pēc citas arī samala. Brusilova ofensīva turpinājās līdz pat novembrim, tās rezultātā fronte atvirzījās 80 – 120 km uz rietumiem. Vācija un Austroungārija kaujās zaudēja apmēram pusotru miljonu kritušo, ievainoto un sagūstīto. Atslāba ne vien austroungāru spiediens Itālijas frontē, bet arī vācu uzbrukumi pie Verdenas Francijā. Tomēr Brusilova ofensīvas panākumi varēja būt daudz lielāki, iespējams, pat mainīt visu Pirmā pasaules kara gaitu, ja Dienvidrietumu fronti atbalstītu pārējās Krievijas frontes. Taču ģenerāļa Brusilova kolēģi – Rietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Everts un Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Kuropatkins – tā arī neuzsāka solītās aktīvās darbības. Teju vienīgais palika īslaicīgais un nesekmīgais Ziemeļrietumu frontes uzbrukums Bauskas virzienā. Kā savos memuāros paudis pats Aleksejs Brusilovs, Everts un Kuropatkins bija maztalantīgi karavadoņi, un viņu atrašanās tik atbildīgos posteņos atspoguļoja cara Nikolaja II varas deģenerāciju, kas pāris gadus vēlāk izrādījās liktenīga Romanovu impērijai.  

Attēlā: Cara armijas karavīru grupas portrets