1920. gada 4. jūnijā Trianonas pilī Versaļā tika parakstīts mierlīgums starp uzvarējušajām valstīm un Ungāriju. Līguma rezultātā Ungārija zaudēja gandrīz ¾ no kādreizējās Ungāru karaļvalsts teritorijas un gandrīz 2/3 no iedzīvotāju skaita – ungāru nācija to uztvēra kā pāridarījumu, ar kuru tā īsti nav samierinājusies joprojām.

Viduslaikos Ungārija bija viena no lielākajām un spēcīgākajām Eiropas valstīm, taču 16. gs. to sagrāva turku iebrukums, pēc kura lielākā daļa agrākās karalistes nonāca Osmaņu sultāna pakļautībā, savukārt 17. gs. beigās kādreizējās ungāru karaļu zemes turkiem atņēma austrieši. Ungāri nevēlējās samierināties ar pakļautās tautas statusu, un viņu cīņa par neatkarību vaiņagojās ar panākumiem 1848. gadā, kad Austrija kļuva par Austroungāriju. Ungāri tika atzīti par austriešiem līdzvērtīgu nāciju, impēriju sadalīja Austrijas un Ungārijas kroņa daļās, no kurām pēdējā pamatā sakrita ar kādreizējām ungāru karaļu zemēm. Tomēr situācija Hābsburgu impērijā ar to nebūt nebija atrisināta – bez austriešiem un ungāriem tur dzīvoja vēl vairākas citas tautas, kuras 19. gs. piedzīvoja nacionālās pašapziņas uzplaukumu un sāka pieprasīt savas tiesības. Tā nu 1. pasaules kara izskaņā ungāri, kuri paši vēl samērā nesen bija cīnījušies par neatkarību, izrādījās sakautās Austroungārijas impērijas valdošās nācijas statusā, kurai uzvarētāji lika nodrošināt pašnoteikšanās tiesības tās teritorijā dzīvojošajām minoritātēm. Rumāņiem, slovākiem, horvātiem, serbiem un citiem tā bija viņu tiesību atzīšana un taisnīga atbrīvošanās no virskundzības, savukārt ungāri to uztvēra kā savas dzimtenes iznīcināšanu. Rezultātā krita Ungārijas demokrātiskā valdība un pie varas nāca ungāru komunisti ar Belu Kunu priekšgalā, nodibinot padomju republiku. Viss beidzās ar Ungārijas Sarkanās armijas sagrāvi kaujās pret rumāņiem, kuri 1919. gada augustā ieņēma Budapeštu. Ungārijai tagad nācās pieņemt vēl smagākus miera noteikumus.

Sarunas par Ungārijas jaunajām robežām risinājās Parīzes miera konferencē 1920. gada pirmajā pusē. Ungāru mēģinājumus panākt plebiscītus etniski jauktajās teritorijās Antantes valstis noraidīja, apmierinot praktiski visas Rumānijas, Čehoslovākijas un topošās Dienvidslāvijas vēlmes. Galīgais mierlīgums, kas atņēma Ungārijai 72% no tās agrākās teritorijas un 64% no iedzīvotāju skaita, tika parakstīts Versaļas Lielajā Trianonas pilī 1920. gada 4. jūnijā.

Trianonas līgums izveidoja tās Ungārijas robežas, kādas Eiropas kartē skatāmas joprojām. Tās aptver vairāk vai mazāk kompakti ungāru apdzīvotos apgabalus, un arī ne visus – vairāk nekā 30% ungāru pēc līguma noslēgšanas nonāca citu valstu teritorijās. Ungāri bija vairākumā Slovākijas dienvidu daļā, atsevišķos Dienvidslāvijas pierobežas rajonos, taču sevišķi liela bija ungāru minoritāte Rumānijai piešķirtajā Transilvānijā. Transilvānijas dienvidaustrumos – tā dēvētajā Sekeju novadā – kompakti dzīvoja apmēram pusotrs miljons ungāru, kuri tagad izrādījās atgriezti no dzimtenes, pašā Rumānijas viducī. Nošķirto tautiešu liktenis un kādreizējo zemju zaudējums lika ungāros pastāvīgi gruzdēt revanšistiskam noskaņojumam, kas guva piepildījumu 2. pasaules karā, kad Ungārija ar Vācijas atbalstu uz dažiem gadiem ieguva daļu Transilvānijas, Slovākijas dienvidus, Serbijas ziemeļdaļu. Kara beigas jau atkal atgrieza Ungāriju iepriekšējās robežās, bet ar Trianonā zaudēto ungāri tā īsti nav samierinājušies joprojām.