1952. gada 4. martā rakstnieks Ernests Hemingvejs pabeidz rakstīt stāstu "Sirmgalvis un jūra".

Ernesta Hemingveja īsā romāna “The Old Man And The See” nosaukuma latviskais tulkojums ir “Sirmgalvis un jūra”, kaut gan ir izdevumi, kas saglabājuši tiešo tulkojumu no oriģinālvalodas “Vecis un jūra”. Lai nu kā, savu romānu Hemingvejs pabeidza 1952. gada. 4. martā, un tajā pašā dienā viņš esot aizrakstījis savam izdevējam, sakot, ka ir pabeidzis grāmatu un ka tā esot labākā no visām, ko viņš jelkad ir sarakstījis.

Ar autoru vienisprātis bija arī kritiķi, ne velti nākamajā gadā Hemingveja “Sirmgalvis un jūra” ieguva Pulicera balvu un novelei bija lemts kļūt par vienu no viņa vispārdotākajiem darbiem. Pēc diviem gadiem, 1954. gadā, par šo darbu Hemingvejs saņēma Nobela balvu literatūrā.

Darbs ir par gados vecu zvejnieku Santjago, kurš pēc vairāku nedēļu ilgas zvejas tukšā, bez nevienas noķertas zivs, tomēr noķer milzīgu zivi, ar to sākas viņa cīņa.

Novele, kas pirmo reizi tika publicēta žurnālā “Life”, patiesībā bija alegorija, kas sasaucās ar paša rakstnieka cīņām. Tajā mirklī Hemingvejs bija kļuvis par kulta figūru, kura četras laulības un azartiskie varoņdarbi lielo medību un makšķerēšanas jomā tika plaši atspoguļoti presē.

Bet, neraugoties uz slavu, viņš desmit gadu laikā nebija uzrakstījis nevienu lielu literāru darbu. “Sirmgalvis un jūra” zināmā mērā tapa, lai pierādītu, ka Hemingvejs joprojām piedalās rakstniecības spēlē.

Tikai nedaudzi var lepoties ar tik notikumiem bagātu dzīvi kā Ernests Hemingvejs. Viņa dzīvesstāsts atgādina visaizraujošāko piedzīvojumu romānu. Ārsta un operdziedātājas dēls piedzima 1899. gada 21. jūlijā Amerikas vidusrietumos. Viņš auga kopā ar pieciem brāļiem un māsām un līdz 1917. gadam mācījās skolā. Hemingvejs bija sportists un darbojās laikrakstā „Kansas City Star” un Pirmā pasaules kara laikā kā Sarkanā Krusta palīgs brīvprātīgi devās uz Eiropu. Viņš nokļuva itāļu – austriešu frontē. Tur Hemingvejs bija sanitārās mašīnas šoferis, bet tika ievainots kājā un ievietots slimnīcā.

Pēc izārstēšanās viņš kādu laiku bija avīzes „Toronto Star” Tuvo Austrumu korespondents. Vēlāk Hemingvejs dzīvoja Parīzē, kur apguva rakstnieka meistarību.

1924. gadā iznāca pirmā grāmata „Mūsu laikos”. Pēc romāna „Un saule lec” lielajiem panākumiem Hemingvejs rakstīja par spāņu pilsoņu karu, Otro pasaules karu un četrdesmito gadu cīņām Ķīnā.

Medību ekspedīcijas laikā Āfrikā viņu smagi ievainoja, kad avarēja viņa mazā lidmašīna. Tomēr rakstnieks turpināja medīt un nodarboties ar zemūdens zvejniecību, kas deva iedvesmu vairākiem viņa labākajiem darbiem.

Hemingvejs bija ne tikai izcils rakstnieks, bet arī pārdrošs un dedzīgs iedzērājs. Ne velti daži bāri tika nosaukti tieši viņa vārdā, tāpat arī daži kokteiļi ir radušies tieši pateicoties Hemingvejam. Šiem bāriem viņš līdz ar saviem apmeklējumiem un iecienītajiem kokteiļiem nesa arī slavu, apmeklētāju pieplūdumu un padarīja tos līdz mūsdienām atpazīstamus.

Patiesībā kokteilis „Daiquiri” kļuva slavens tikai pateicoties Hemingvejam. Viņš šo kokteili lietoja neiedomājamos daudzumos un visvisādās variācijās, no kurām dažas vēl var sastapt arī mūsdienu bāru dzērienkartēs, piemēram, „Hemingway Special”.

1960. gada rudenī rakstniekam parādījās pirmās depresijas pazīmes. Vairākas reizes viņš nokļuva slimnīcā – sākās dzīve, kas vairs nelīdzinās viņa varoņu dzīvei. Ģimenes nesaskaņu un slimības dēļ, kā arī bailēs par to, ka nespēs vairs rakstīt, 1961. gada 2. jūlija rītā Kubā Hemingvejs nošāvās.