Balets „Gulbju ezers” bija Pētera Čaikovska pirmais mēģinājums baleta komponēšanā, un – visnotaļ izcils. Pirmizrāde notika 1877. gada 4. martā Maskavas Lielajā teātrī.

1875. gada rudenī Pēteris Čaikovskis rakstīja savam draugam un kolēģim Nikolajam Rimskim-Korsakovam: „Maskavas direkcijas aicināts, rakstu mūziku baletam „Gulbju ezers”. Uzņēmos šo darbu, pa daļai lai nopelnītu naudu, kas man vajadzīga, pa daļai tādēļ, ka sen vēlējos izmēģināt spēkus šajā mūzikas žanrā.” Pieminētā „Maskavas direkcija” ir Imperatora teātru Maskavas birojs tā direktora Vladimira Begičeva personā, kuram,  domājams, pieder baleta ideja. Tāpat, iespējams, Begičevs piedalījies arī baleta libreta radīšanā. Drošu ziņu par libreta autoriem gan trūkst; tiek piesaukti vēl vairāki iespējamie līdzautori, un, protams, visai daudz „Gulbju ezera” sižeta izstrādē ieguldījis arī pats komponists Pēteris Čaikovskis. Tā ir zināms, ka šajā laikā komponistu iedvesmojusi ekscentriskā, mākslu un mūziku mīlošā Bavārijas karaļa Ludviga II Vitelsbaha personība. Iespējams, ka Ludvigs, reizēm dēvēts arī par „Gulbju karali” un „Pasaku karali”, ir „Gulbju ezera” varoņtēla – prinča Zigfrīda – asociatīvs prototips. Kopumā var teikt, ka Čaikovska darbs ir burtiski piesūcināts ar romantiskās estētikas esenci – tajā ir gan ideālas bet nepiepildāmas mīlas motīvs, ko simbolizē princese Odeta, gan krievu baletā pirmais klasiskais princis mīlētājs – Zigfrīds, gan viduslaicīgs burvestības elements. Muzikāli romantisma stīgu uztur valša ritms, kuru komponists caurvijis visai baleta partitūrai.

Savu pirmizrādi „Gulbju ezers” piedzīvoja uz Maskavas Lielā teātra skatuves 1877. gada 4. martā. Horeogrāfiju veidoja teātra baletmeistars čehs Jūliuss Reizingers, un, cik var noprast no laikabiedru atmiņām, komponists un horeogrāfs, veidojot baletu, centušies pēc iespējas maz apgrūtināt viens otru. Neilgi pirms pirmizrādes tika atsaukta Odetas lomas tēlotāja Anna Sobeščanska, kura bija izpelnījusies kāda augsta ranga ierēdņa nepatiku, pieņemdama no viņa vairākas vērtīgas dārglietas un pēc tam apprecēdama kādu savu kolēģi baletdejotāju. Pēc savās jūtās aizskartās svarīgās personas pieprasījuma Sobeščanskas loma tika atdota citai balerīnai – Pelagejai Karpakovai. Kritika pamatīgi pēla   iestudējumu – gan dejotāju sniegumu, gan orķestra spēli, gan dekorāciju un kostīmus. Kas attiecās uz mūziku, vairums kritiķu to vērtēja kā baletam neatbilstošu – pārāk sarežģītu, „vāgnerisku” un simfonisku.

Tomēr īsteni baleta lietpratēji jau drīz vien novērtēja Čaikovska „Gulbju ezera” potenciālu. Dažus gadus pēc pirmiestdējuma izcilais horeogrāfs Mariuss Petipā rosināja komponistu radīt jaunu „Gulbju ezera” versiju, bet šī iecere tā arī nerealizējās līdz Čaikovska nāvei 1893. gadā. Tomēr atjaunotā versija tapa – libretu pārstrādāja pats Petipā kopā ar Pētera Čaikovska brāli Modestu, savukārt izmaiņas partitūrā veica Marijas teātra diriģents un komponists itālis Rikardo Drigo. Tieši šī versija, kas savu pirmizrādi piedzīvoja Sanktpēterburgas Marijas teātrī 1895. gadā, ir padarījusi „Gulbju ezeru” par laikam gan pašu atpazītāko darbu pasaules baleta trupu repertuārā.