1993. gada rudenī konfrontācija starp Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu un Krievijas Federācijas tautas deputātu konservatīvo vairākumu sasniedza kulmināciju un pārauga bruņotās sadursmēs. Viss beidzās ar parlamenta ēkas ieņemšanu armijas vienību uzbrukumā 1993. gada 4. oktobrī. 

1993. gada 4. oktobrī Krievijā ir smagākās konstitucionālās krīzes stundas pēc PSRS sabrukuma. Maskavā tanki dodas uzbrukumā Krievijas parlamentam, kas iekārtojies valdības ēkā jeb Baltajā namā. Pēc īsa brīža atskan šāvieni un Baltajam namam tiek sagrauti daži stāvi. Prezidents Boriss Jeļcins sāk sīvāko cīņu par savu varu.

Politiskās pārmaiņas Krievijā pagāja krietni saspringtāk nekā citās bijušajās PSRS republikās. Jau sākot ar 1990. gadu Krievijas ekonomika cieta smagu kritumu. Iekšzemes kopprodukts samazinājās par vairākiem procentiem, savu lielāko kritumu piedzīvojot 1992.gadā, kad kritums sasniedza 14,5%. Prezidenta Borisa Jeļcina ekonomiskā politika cenas rāva gaisā, bet iespējas iedzīvotājiem nopelnīt nogremdēja cik dziļi vien iespējams. Tranzītprocess no komunisma izvērtās tik sāpīgs, ka to nosauca par kapitālisma šoka terapiju.

Neapmierinātība Krievijas pilsoņos bija liela un to izmantoja virkne dažādu politisko spēku, kuri vēlējās paši nostāties Jeļcina vietā. Gan parlamenta vadība, gan konstitucionālā tiesa, gan arī Augstākā padome katra konfliktā piemeta savu pagali.

1992. gads bija lielu politisko mocību laiks. Jeļcinam ne tikai bija jādomā kā atjaunot brīvajā tirgū funkcionējošu ekonomiku, viņam arī nācās cīnīties pret politiķiem, kuri centās sadalīt valsti. Vienā brīdī Krievijai jau bija divi prezidenti, divi iekšlietu, aizsardzības un drošības lietu ministri. Lai sakārtotu valsti, kas kaut cik balstītos uz parlamentāras vai prezidentālas valsts pamatiem, Jeļcins aizvien biežāk draudēja ar ārkārtas stāvokli un ārkārtas vēlēšanām.
Lielāka opozīcija Jeļcinam izveidojās parlamentā. Parlaments mēģināja ierosināt impīčmenta procedūru pret Jeļcinu, bet likumdevējam tikai nedaudz pietrūka balsu. Kā komentēja kāds žurnālists, prezidents Jeļcins izlikās, ka neredz parlamentu un parlaments izlikās, ka nav tādas figūras kā valsts prezidents. Tas viss noveda līdz tādai pakāpei, ka sabiedrība sāka šķelties.
Daļa aizstāvēja prezidenta reformas, jo saprata, jāpanāk ir relatīvs miers un jānostājas uz ekonomiskajām kājām. Tikmēr daļa sabiedrības pretojās pārmaiņām, jo šoks pēc komunistiskās sistēmas sabrukuma bija pārāk liels. Noziedzība, nabadzība un korumpētība jau varēja tikt pielīdzināta profesijai.

1993. gads pagāja Jeļcina un parlamenta spēkošanās zīmē. Vasarā parlaments centās izmantot prezidenta atvaļinājumu savu lēmumu pieņemšanai, kamēr Jeļcins centās izveidot prezidentālu valsti ar divkameru parlamentu. Septembrī sākās centieni pasludināt prezidentu par apvērsuma rīkotāju, jo aizvien vairākas funkcijas zem ārkārtas stāvokļa zīmes nonāca Jeļcina rokās. Tad pie parlamenta, kurš bija iekārtojies valdības Baltajā namā, sāka pulcēties parlamenta politikas aizstāvji. Pašā parlamentā iebarikādējās Jeļcina opozicionāri, aicinot tautu maršēt par parlamenta politiku. 28. septembrī jau bija pirmie sadursmju upuri un Jeļcins sāka pieņemt mērus.

Valstī izsludināja ārkārtas stāvokli. Prezidentam paveicās, ka armijas vadība atbalstīja viņa politiku, lai arī lielākā daļa iesaukto kareivju bija pret Jeļcinu, jo uzskatīja, ka viņš ir atbildīgs par trūkumu un haosu valstī. Parlamentārieši 3. oktobrī centās sakūdīt tautu maršēt uz Kremli, Maskavas mēriju un Ostankinas televīzijas torni. Līdz 4. oktobra rītā, saulei lecot, pa Maskavas ielām brauca tanki. Tie devās taisnā ceļā uz Balto namu un pāris reizes izšāva pa ēkas augstākajiem stāviem. Tad īpašo uzdevumu vienība ieņēma ēku, attīrot to stāvu pa stāvam. Pūlis tika vardarbīgi izklīdināts un nemieros gāja bojā vairāk nekā 180 cilvēku, kamēr vairāk nekā 400 tika ievainoti. Jeļcins panāca galveno pretinieku sodīšanu par vardarbīgu nemieru kūdīšanu. Taču viņš arī baudīja rietumvalstu atbalstu, jo uzstāja uz prezidentālas republikas konstitucionālo nostiprināšanu. Prezidents sasauca ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kuras tika nodalītas divās palātās. Boriss Jeļcins uzrunā tautai to mierināja ar vārdiem, ka Krievijai nepieciešama kārtība. Politiskā vara atkal koncentrējās zem Jeļcina un Krievijas pārejas process sāka virzīties noslēdzošajā fāzē. Diemžēl, bet 4. oktobris 1993. gadā kļuva par lielākajām sadursmēm Maskavā pēc 1917. gada revolūcijas.