4. oktobris. Pirmajā braucienā no Parīzes uz Stambulu devās Austrumu ekspresis

1883. gada 4. oktobrī savā pirmajā braucienā no Parīzes uz Stambulu devās Austrumu ekspresis, domājams, visu laiku slavenākais vilciens un daudzu literāru darbu sižeta elements.

19. gs. 60. gados Savienotajās Valstīs parādījās jauns dzelzceļa transporta veids – Pulmana guļamvagons. Džordža Pulmana kompānijas izstrādājums principā mainīja ceļošanu ar vilcienu: pasažieriem vairs nevajadzēja pavadīt mokpilnas naktis sēdus, viņi varēja gluži kā mājās atlaisties polsterētos dīvānos un iemigt, vagona šūpošanās ieaijāti. Šo novitāti novērtēja arī jaunais beļģu uzņēmējs Žoržs Nāgelmakerss, šai laikā apceļojot Ameriku. Atgriezies Eiropā, viņš 1874. gadā nodibināja savu „Compagnie Internationale des Wagons-Lits” – „Starptautisko guļamvagonu kompāniju”. Vairākas desmitgades Nāgelmakersa uzņēmums bija guļamvagonu servisa monopolists Eiropā, piekabinot savus luksusa guļamvagonus un restorānvagonus dažādu valstu dzelzceļa sabiedrību sastāviem. Brauciens šais vagonos kļuva par komfortablas ceļošanas etalonu. Kompānija izveidoja vairākus starptautiskus maršrutus, no kuriem zināmākais, protams, ir Austrumu ekspresis. Savā pirmajā braucienā no Parīzes Austrumu stacijas zili krāsotie, ar zeltītu emblēmu rotātie vagoni devās 1883. gada 4. oktobrī.

Maršruta galamērķis bija toreizējā Osmaņu impērijas galvaspilsēta Konstantinopole jeb Stambula, taču tieša dzelzceļa savienojuma ar Bosfora šauruma krastiem toreiz nebija. Ekspreša pasažieri no Parīzes pa dzelzceļu caur Minheni, Vīni, Budapeštu un Bukaresti nonāca līdz Džurdžu pilsētiņai Rumānijas dienvidos. Šeit viņus ar prāmi pārcēla pār Donavu uz Rusi Bulgārijā, kur viņi ar citu vilcienu sasniedza Varnas ostu pie Melnās jūras, un no Varnas tvaikonis tad viņus nogādāja galamērķī – Stambulā. Ceļojums ilga sešpadsmit dienas, un tiem laikiem tas bija pārsteidzoši neilgi. Pirmā brauciena dalībnieku atsauksmes bija jūsmīgas. Var iedomāties, cik fascinējoši bija uzturēties komfortablajā, izsmalcinātajā luksusa vagona vidē, vērot aiz loga slīdošās ainavas un pa laikam izkāpt stacijās, lai ieelpotu arvien jaunu un citādu vietu aromātus.

Pāris gadus vēlāk parādījās vēl otrs maršruts – caur Belgradu un Sofiju, kur posms no Nišas Serbijā līdz Sofijai pasažieriem bija jāveic pasta karietēs. Drīz gan trūkstošie dzelzceļa posmi Balkānos tika izbūvēti, un pirmais tiešais reiss no Parīzes uz Sikerdži dzelzceļa staciju Stambulā devās ceļā 1889. gadā. Sadarbojoties ar britu „Ziemeļaustrumu dzelzceļu”, tika izveidots ekspreša maršruts no Londonas līdz Stambulai. Pēc Pirmā pasaules kara, kad tika pabeigts Simplonas tunelis Alpos starp Šveici un Itāliju, parādījās jauns maršruts – caur Lozannu, Milānu un Venēciju. Desmitgades starp diviem pasaules kariem bija ekspreša ziedu laiki, kad to par pieņemamāko ceļošanas veidu uzskatīja aristokrāti, diplomāti, komersanti un bagāti dīkdieņi. Tieši šis laiks guvis savu atspoguļojumu Agatas Kristi kriminālromānā „Slepkavība Austrumu ekspresī”, kas ir zināmākais, bet ne tuvu ne vienīgais daiļdarbs, kurā tā vai citādi figurē šis pasaulslavenais vilciens.

Divdesmitā gadsimta otrajā pusē, attīstoties aviācijai un ātrgaitas dzelzceļiem, Austrumu ekspreša maršruts sāka arvien sarauties. 1977. gadā tika pārtraukti ekspreša braucieni līdz Stambulai, līdz 2001. gadam Austrumu ekspresis gāja līdz Budapeštai, periodiski arī līdz Bukarestei, pēc tam tikai līdz Vīnei. 2007. gadā ātrgaitas vilciens aizstāja ekspresi arī posmā no Parīzes līdz Strasbūrai, un 2009. gada 10. decembrī no Strasbūras uz Vīni izbrauca pēdējais regulārais Austrumu ekspresis. Mūsdienās brauciens ar Austrumu ekspreša zilajiem vagoniem tiek piedāvāts kā grezna tūrisma izklaide maršrutā no Londonas līdz Venēcijai. Biļetes cena par pilnu maršrutu ir apmēram 3000 eiro.