1733.gada 5.janvārī Maskavā, iekaltu važās, atved kārtējo viltvārdi, kurš tīko uz Krievijas troni. Atvestais apgalvo, ka ir Pētera I dēls Aleksejs. Jau kopš lielās neskaidrības laikiem Krievijā pret šādiem krāpniekiem izturas ar vislielākajām aizdomām, tāpēc atvesto „cara dēlu” pakļauj mežonīgām mokām. 

Lielas neskaidrības Krievijā bija periodā, kad pie varas varēja nonākt jebkurš viltnieks, ja vien viņam pietika drosmes un izturības tēlot valdnieku. Daži naivi domāja, ka valdnieka manieres nemaz nav tik grūti notēlot, kamēr citi īpaši gatavojās šādai misijai. Pēc tam, kad 1718. gadā nomira Pētera I dēls Aleksejs, tautā sākās baumas un intrigas, ka patiesībā cara dēls no pirmās laulības paslēpies ārzemēs. Aleksejs tiešām tika sodīts par bēgšanu no Krievijas un viņam pārmeta, ka viņš gatavojis valsts apvērsumu kopā ar austriešu armiju vai Zviedrijas karali, tomēr kā vienmēr šādos gadījumos – izmeklēšanu aizēnoja emocijas un drakoniskas metodes. Baidoties no spīdzināšanas, jebkurš varēja atzīties valsts apvērsumā. Viena no baumām bija, ka Alekseju pats nogalināja viņa tēvs Pēteris I. Tāpēc nav brīnums, ka, izmantojot šādus brīžus, sāka pieteikties viltvārži. Papildus sajukumu radīja Pētera I otrā dēla Pētera nāve 1719. gadā. Otrajā laulībā dzimušais dēls nomira agrā bērnībā, kas palīdzēja viltvāržiem apbruņoties ar sen neredzētu radinieku tēliem.

1725. gadā nomira Pēteris I. Zināms, ka tikai viens cilvēks centās izmantot krāpšanos Pētera I laikā. Pirmais cara dēla viltvārdis parādījās 1724. gadā. Tomēr Pēteris I ilgas ceremonijas netaisīja. Ideja bija bargi sodīt jebkuru viltvārdi, lai citiem nerastos līdzīgas idejas. Tomēr uzreiz pēc lielā cara nāves, uzradās nākamais viltvārdis. Pētera I varas mantiniekus šie viltvārži darīja ļoti bažīgus. Tāpēc viņiem visiem piesprieda nāvessodu. Taču jau 1730. gadā atkal parādījās jauns krāpnieks. Imperatore Anna pati ieinteresējās par izmeklēšanas gaitu ar viltvāržiem. Viņa lika Maskavas gubernatoram un Slepenās kancelejas vadībai informēt viņu, kā sokas šādu krāpnieku meklēšana.

Tomēr spītība ir grūti izaudzināma rakstura iezīme. Jau 1733. gadā parādās kārtējais viltvārdis, kurš dumpo tautu un aicina cīnīties par labāku dzīvi. Viņš pats sevi sauc par cara dēlu Alekseju, turklāt apgalvo, ka arī brālis Pēteris ir dzīvs un gatavs cīnīties pret tautas paverdzinātājiem. Tambovas apkārtnē šo cilvēku apcietināja un aizveda uz Maskavu nopratināšanai. Tādu viņu, iekaltu važās, atveda uz pilsētu, kuru viltvārdis pats gatavojās ieņemt. Sākumā viņš turējās braši un neatteicās no sava stāsta, tomēr sišana, pēršana, dedzināšana ar nokaitētu dzelzi un sēdināšana uz mieta palīdzēja. Aleksejs sāka atzīties, ka patiesībā ir Timofejs Tružeņiks. Bijušais klostera zemnieks, kurš aizmucis no klostera un mētājies pa Krieviju gadiem. Tambovā sapazinies ar citiem krāpniekiem, un nolēmuši uzdoties par viltvāržiem. Tauta melus uzklausīja ar neticību, tomēr, piesaucot labus laikus, kas sagaidīs pie varas maiņas, izdevies sapulcināt cilvēkus gājienam uz Maskavu. Solījuši, ka maizes būs tik daudz, ka vairāk tikai būs zelta un sudraba. Pārsteidzošā kārtā tauta uzķērusies. Kopumā krāpnieki bijuši deviņi. Kad Timofejs arestēts, pārējie centās sadumpot tautu cara dēla glābšanai. Tomēr tikai pārdesmit zemnieku atsaukušies, kā rezultātā krāpnieki turpinājuši aģitēt uz nemieriem. Kad visus Timofeja nosauktos līdzgaitniekus sagūstīja, arī viņus pakļāva briesmīgām mokām. Četru mēnešu laikā izmeklētājiem jaunus vārdus uzzināt neizdevās un visiem viltvāržiem nocirta galvas. Skarba maksa par muļķīgu ideju uzdoties par valdniekiem.