Kauja pie Aizkraukles starp Lietuvas dižkunigaiša Traideņa armiju un Livonijas krusta karotāju spēkiem 1279. gada 5. martā nesa krustnešiem smagu sakāvi. Tomēr tā nemainīja vispārējo spēku samēru Baltijā, kur ap šo laiku bija iestājies zināms līdzsvars starp ekspansiju īstenojošo Livonijas ordeni un Lietuvas valsti.

Visu 13. gadsimtu Baltijā risinājās cīņas, kas ieguvušas Livonijas krusta karu nosaukumu. Vācu bruņinieku ordenis un tā autonomais atzars Livonijas ordenis ar centru Rīgā īstenoja ekspansiju, pakļaujot šejienes ciltis katoļu baznīcas varai un iesaistot Baltiju Rietumeiropas politiskajā un kultūras telpā.

Līdz 13. gs. vidum krusta karotāji bija nostiprinājušies lielākajā daļā igauņu, prūšu un senlatviešu zemju, taču ar lietuviešu pakļaušanu viņiem neveicās. Lietuvas valdniekam Mindaugam izdevās apvienot līdz tam savrupos novadus valstī, kas spēja pretoties gan krustnešu ekspansijai, gan krievu kņazu agresīvajām tieksmēm no austrumiem. Pēc dižkunigaiša Mindauga nāves 1263. gadā gan iestājās vairākus gadus ilgs varas cīņu periods starp viņa mantiniekiem, līdz 1270. gadā viens no Augštaitijas kunigaišiem Traidenis atkal iedibināja Lietuvā stigru dižkunigaiša varu.

Jau tajā pašā gadā atsākās aktīva karadarbība starp Livonijas ordeni un lietuviešiem. Lietuvieši veica vairākus sekmīgus iebrukumus ordeņa zemēs, un tikai Zelta ordas tatāru un viņiem pakļauto krievu kņazu iebrukums Lietuvā neļāva Traidenim gūt izšķirošus panākumus. 1275. gadā ordeņa mestrs Ernsts fon Rasburgs izveidoja Dinaburgas cietoksni senajā latgaļu pilskalnā Naujenē. Šis krustnešu atbalsta punkts bija nepatīkami tuvu Lietuvas valsts centram un arī Traideņa dzimtajam novadam tagadējās Utenas rajonā. 1277. gadā Traidenis Dinaburgu aplenca, taču bija spiests atkāpties, jo Lietuvai atkal uzbruka tatāri.

Izmantodams situāciju, mestrs fon Rasburgs organizēja karagājienu, iesaistot tajā ne vien Livonijas ordeņa spēkus, bet arī bruņiniekus no Dānijas karalim pakļautās Rēveles. Kā ierasts, iebrukumā piedalījās arī krustnešiem jau pakļautie nevācu Livonijas iedzīvotāji. 1279. gada sākumā iebrucēji aplenca Traideņa galvaspilsētu Kernavi tagadējās Viļņas tuvumā, bet nespēja to ieņemt un, izlaupījuši tuvākos novadus, atkāpās. Tikām Traidenis, atvairījis tatāru briesmas, ar savu armiju devās iebrucējus vajāt un panāca viņus Aizkraukles tuvumā. Kauja pie Aizkraukles starp lietuviešu armiju un livoniešu un dāņu spēkiem notika 1279. gada 5. martā.

Krustnešu sabiedrotie kurši un zemgaļi tobrīd jau bija devušies uz saviem novadiem, tomēr arī bez viņiem Ernsta fon Rasburga rīcībā bija ievērojami spēki, un kauja sākumā risinājusies ar mainīgiem panākumiem. Tad lietuvieši likuši lietā viltību – daļa no viņiem izlikusies bēgam. Viņus vajāt devies dāņu kontingents Rēveles bruņinieku kapteiņa Elarta Hoberga vadībā. Nepanākuši domājamos bēgļus, dāņi griezušies atpakaļ, taču pa tam lietuviešu galvenajiem spēkiem izdevies sakaut un iznīcināt lielāko daļu no Livonijas ordeņa vienības, tai skaitā kritis arī mestrs fon Rasburgs. Arī dāņi iekļuvuši slazdos un lielāko tiesu tikuši apkauti. Kaujā kritis 71 Livonijas ordeņbrālis un lielāks skaits citu bruņinieku un vienkāršo karotāju.

Sakāve pie Aizkraukles bija smags trieciens Livonijas ordeņa varai Baltijā. Cita starpā tā pamudināja zemgaļu ķēniņu Nameisi jeb Nameju uzsākt sacelšanos pret krustnešu virskundzību. Tas bija pēdējais Zemgales mēģinājums nokratīt ordeņa varu, un sākotnēji šķita, ka ar lietuviešu palīdzību šī cīņa sekmēsies. Tomēr 1281. gadā Nameisis ar savu karadraudzi pievienojās Traideņa uzbrukumam Vācu ordeņa īpašumiem Prūsijā, kur, domājams, krita, savukārt Traidenis gadu vēlāk tika noslepkavots, un Lietuvā atkal sākās iekšējas varas cīņas.

Zemgaļu pretošanās ordenim ilga vēl līdz 1290. gadam, cīņas starp ordeni un lietuviešiem turpinājās arī nākamajā – 14. gadsimtā, tomēr kopumā Baltijā bija iestājies spēku līdzsvars starp Lietuvu un Livonijas ordeni, kas visumā saglabājās nākamos 250 gadus.