1780.gada 5.novembrī Maiami indiāņu cilšu militārais līderis Mazais Bruņurupucis sakauj franču ekspedīcijas spēkus, kas siro caur indiāņu zemēm, ceļā uz britu pārvaldīto Detroitu. Vietējo cilšu vidū rodas ideja paaugstināt Mazo Bruņurupuci par visu Maiami indiāņu militāro virsaiti, kas noved pie plaša kara ar ASV. Vēlāk gan indiāņu līderis aicinās savus tautiešus atteikties no karadarbības.

Mazais Bruņurupucis ir viens no tiem indiāņu līderiem, ko pat eiropiešu vēsturnieki atzina par prasmīgu karadarbības stratēģi. Mazais Bruņurupucis nebija Maiami cilšu virsaitis, bet tikai militārais vadītājs jeb tāds kā bruņoto spēku komandieris. Iemesls, kāpēc viņš sevi pierādīja kaujas laukā, bija franču ekspedīcijas spēki Augustīna de la Balma vadībā. Francūži ceļoja cauri Maiami teritorijām uz Detroitu, nopostot arī Mazā Bruņurupuča dzimtā ciema apkaimi. Kekionga jeb mūsdienu Veina forts bija ne tikai Mazā Bruņurupuča mājvieta, bet arī stratēģisks kaujas punkts, tāpēc indiāņi sacēlās aizstāvības kaujai.

1780.gada 5.novembrī francūži piedzīvoja graujošu sakāvi un de la Balms aizgāja kaujā bojā. Kā jau iepriekš minēts, Mazais Bruņurupucis nebija vietējās apkaimes indiāņu virsaitis. Tomēr viņa spējas mobilizēt spēkus un izstrādāt jēdzīgu kaujas plānu radīja ticību, ka viņš varētu vadīt indiāņu spēkus kaujās pret baltādainajiem iebraucējiem. Tāpēc Mazo Bruņurupuci virzīja kā vietējo apmetņu militāro līderi. Sev uzticēto godu viņš arī ar uzviju attaisnoja, jo Mazā Bruņurupuča virsvadībā tika izcīnītas vairākas spožas uzvaras.

Kad 1783.gadā Parīzes miera sarunās noslēdza mieru Amerikāņu Revolūcijas karam, briti nodeva iepriekš pārvaldītās teritorijas ASV. Mazā Bruņurupuča cilts un pārējie t.s. “Maiami cilvēki” nonāca jaunās valsts interešu lokā. Amerikāņi sadalīja indiāņu teritorijas pēc saviem ieskatiem, nodibinot Ohaio un Indianu. Tomēr vietējie nebija mierā ar sev netīkamo teritorijas sadalījumu, tāpēc indiāņi Mazā Bruņurupuča vadībā uzbruka amerikāņu jaunajām pilsētām. Sākās tā dēvētie “Mazā Bruņurupuča karagājieni”.

Šī indiāņu līdera vadībā vietējās ciltis spēja apvienoties un izveidot savu līgu, kas cīnījās par amerikāņu paturēšanu aiz Ohaio upes. Vairāk nekā 10 gadu garumā Mazais Bruņurupucis veiksmīgi atspieda ASV karavīrus. Turklāt indiāņu panākumi bija plaši zināmi arī citās indiāņu teritorijās un tie iedvesmoja arī citus cīnīties pret jauno valsti. Tā nemieri sākās arī Vaiomingas un Otavas indiāņu apmetnēs. Tomēr lielāka pretestība nozīmēja, ka arī ASV sāka nopietnāk attiekties pret armijas apgādi un tās formēšanu.

Mazais Bruņurupucis apzinājās, ka agri vai vēlu, bet indiāņi nespēs pretoties ASV regulārajiem spēkiem. Tāpēc viņš ieteica sākt sarunas ar amerikāņiem, kamēr indiāņi atrodas spēka pozīcijās. Pārējās Maiami ciltis atteicās un turpināja karu, kas noveda pie indiāņu pozīciju zaudēšanas. Mazais Bruņurupucis, kurš bija aptvēris kara bezjēdzību, aizvien biežāk aicināja indiāņus atteikties no ieročiem un pieņemt jaunos kaimiņus. Viņa paša znots bija baltādainais, kurš kā karagūsteknis bija palicis Mazā Bruņurupuča ciltī. Savukārt citi cilšu vadoņi atteicās sekot viņa piemēram.

Par savu draudzīgo noskaņojumu pret amerikāņiem Mazais Bruņurupucis tika uztverts kā draugs arī ASV politikā. Viņu aicināja kā padomdevēju uz ASV-inidāņu sarunām, tāpat viņš tikās ar trim ASV prezidentiem. Tomēr grūtākais brīdis Mazā Bruņurupuča dzīvē bija 1809.gadā, kad Maiami ciltis atteicās sekot viņa piemēram par jaunu zemju darījumu ar ASV.

Viljams Harisons, Indianas štata gubernators, saprata, ka Mazajam Bruņurupucim nav vairs nekādas teikšanas cilšu padomē, tāpēc viņu no visiem sarunu formātiem atsauca. Mazais Bruņurupucis nonāca pilnīgā aizmirstībā savā rančo, ko, sekojot amerikāņu piemēram, viņš bija nopircis kā privātīpašumu. Indiāņiem nebija raksturīgi paņemt zemi savā īpašumā, tāpēc Mazais Bruņurupucis tika uzskatīts par amerikāņu interešu aizstāvi. Tā viņš dzīvoja aizmirstu dzīvi savā īpašumā, būdams nevajadzīgs amerikāņiem un neuzticams savējiem. Kādā no amerikāņu reidiem Mazā Bruņurupuča māju gandrīz nopostīja, liekot vecajam vīram pārcelties pie meitas un znota.

1812.gadā Mazais Bruņurupucis aizgāja viņsaulē pēc smagām slimībām – viņam bija reimatisms un ģikts. Apglabāja gan bijušo komandieri pēc indiāņu cieņpilnākajām paražām, kapā līdzi dodot arī viņa ieročus. Tostarp Džordža Vašingtona dāvāto zobenu un Tadeuša Kostjuško pistoles.