1934. gada 6. februārī profašistiskās un citas antidemokrātiskās organizācijas sarīkoja masu nekārtības pie Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – Parīzē. Policija atklāja uguni, bija upuri. Francijas demokrātiskā iekārta gan tobrīd palika neskarta, tomēr šo notikumu sekas valsts politikā bija ilglaicīgas.

 

1922. gada oktobrī Benito Musolīni vadītā itāliešu Nacionālā fašistu partija sarīkoja savu „Maršu uz Romu”. Apmēram 30 000 melnajos kreklos tērpto partijas aktīvistu ieņēma stratēģiski svarīgus objektus visā valstī un pārpludināja galvaspilsētas ielas, tā piedabūjot karali Viktoru Emanuelu III nodot varu fašistu rokās. Fašistiskā Itālija kļuva par iedvesmojošu piemēru līdzīgām kustībām citur Eiropā, kas sevišķi uzplauka uz trīsdesmito gadu sākumā pasauli pārņēmušās ekonomiskās krīzes fona. 1933. gadā Vācijā pie varas nāca nacisti ar Ādolfu Hitleru priekšgalā. 1934. gada sākumā šķita pienākusi Francijas kārta.

Trešajā Francijas Republikā kopš 1932. gada pie varas bija tā dēvētais „Kreiso kartelis” – liberālo un mēreni sociālistisko spēku apvienība, kurai gan nebija stabila parlamentārā vairākuma. Valdības šūpoja arī regulāri skandāli, un viens tāds – t.s. Staviska lieta – uzpeldēja 1933. gada decembrī. Aleksandrs Staviskis, paziņu lokā dēvēts par „Daiļo Sašu”, bija finanšu darbonis, kuram izdevās izkrāpt lielas summas par vekseļiem bez seguma, no kuriem dažus bija žirējuši arī valdības ministri. Staviskis tika atrasts miris; pašnāvības versijai daudzi neticēja, jo „Daiļais Saša” bija visai daudz zinājis par premjera Kamila Šotāna valdības ķēķi. Šotāns atkāpās, viņa vietu ieņēma kolēģis no kreisi centriskās Radikālās partijas Eduārs Daladjē, bet Staviska lieta kļuva par aktivizējošu motīvu Francijas fašistiskās ievirzes organizācijām. Arī tāpēc, ka Staviskis bija naturalizējies Ukrainas ebrejs, savukārt Šotāns nekad nebija slēpis savu piederību brīvmūrnieku jeb masonu kustībai, tātad fašistu skatījumā abi lieliski atbilda grēkāžu lomai. Notika vandālisma akti un vardarbīgi uzbrukumi, bet Parīzes prefekts Žans Šiaps, kurš atklāti simpatizēja šiem spēkiem, kavējās rīkoties. Premjers Daladjē atstādināja Šiapu, un tas kļuva par signālu rīcībai.

1934. gada 6. februārī profašistiskie aktīvisti sāka pulcēties Parīzes priekšpilsētās un virzīties uz Nacionālās Asamblejas ēku Konkordijas laukumā. Gājiena mugurkaulu veidoja organizācija „Franciskā darbība”. Policija bloķēja tiltu pāri Sēnai un to arī noturēja, lai gan uz likuma sargiem tika mests ar visu iedomājamo. Tad pūlī pavīdēja ieroči, un policisti atklāja uguni, nošaujot 16 un ievainojot apmēram 2000. Tikmēr no dienvidu puses Nacionālajai Asamblejai pietuvojas organizācijas „Liesmu krusts” dalībnieku ierindas. Šo „fronti” noturēt kārtības sargiem būtu daudz grūtāk, taču „Liesmu krusta” aktīvisti bija noskaņoti mierīgāk. „Liesmkrustieši” nemēģināja ielauzties parlamenta ēkā, bet tikai kādu laiku stāvēja ciešās ierindās, demonstrēdami savu apņēmību.

6. februāra krīzes tūlītējais rezultāts bija Daladjē valdības atkāpšanās – pirmā Francijas Trešās republikas valdības demisija, kuras iemesls bija masu protesti. Pie varas nāca mēreni konservatīvais Gastona Dumerga kabinets.

Daudzu uzskatā 1934. gada 6. februāris ir brīdis, kad Francijā „fašisms neizgāja cauri”. Tomēr daudz vēsturnieki uzsver, ka akcijas sarīkojušās antidemokrātiskās organizācijas Francijā nekad nav bijušas tik nopietns politisks spēks, lai sagrābtu un noturētu varu. Tās nebija vienotas nedz ideoloģijas, nedz politisko mērķu un taktikas ziņā. Tomēr 6. februāra krīzei bija tālejošas sekas Francijas politikā, kas vērtējamas lielākoties negatīvi. Pirmkārt, daudzi labējie politiķi, antidemokrātisko spēku demonstrācijas iedvesmoti, nosvērās profašistiskās pozīcijās. Otrkārt, šī krīze mudināja kreisi centriskos un mēreni kreisos saliedēties ar franču komunistiem, kuri, savukārt, atradās tieša Staļina režīma kontrolē, un tas uz vairākām palielināja Kremļa ietekmi Francijas politikā.