T.s. „Četru brīvību runa”, ar kuru Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts uzstājās ASV Kongresā 1941. gada 6. janvārī, tiek uzskatīta par vienu no amerikāņu un visas pasaules demokrātiskās domas programatiskiem tekstiem.

1941. gada 6. janvārī Amerikas Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts uzstājās ar tradicionālo gadskārtējo prezidenta uzrunu savienoto valstu Kongresam. Cita starpā prezidents sacīja:

„Nākotnē, kuru mēs tiecamies veidot drošu, mēs ceram redzēt pasauli, kas balstīta četrās cilvēka pamatbrīvībās. Pirmā ir vārda un izpausmes brīvība – ikvienam cilvēkam jebkur pasaulē. Otrā ir katra indivīda brīvība pielūgt Dievu tā, kā viņš uzskata par pareizu – jebkur pasaulē. Trešā ir brīvība no trūkuma – tā, tulkota universālos jēdzienos, nozīmē tādu ekonomikas izpratni, kas sniegtu katras valsts iedzīvotājiem veselīgu miera laika dzīvi – jebkur pasaulē. Ceturtā ir brīvība no bailēm – tā, tulkota vispasaules jēdzienos, nozīmē bruņojuma samazināšanu visā pasaulē līdz līmenim, un tādā saprātīgā veidā, lai neviena valsts nebūtu situācijā, kas tai ļautu veikt fiziskas agresijas aktu pret jebkuru tās kaimiņvalsti – jebkur pasaulē. Tā nav attālas tūkstošgades vīzija. Tas ir konkrēts pamats pasaulei, kāda panākama mūsu laikā un paaudzē. Šāda pasaule ir tieša antitēze tā dēvētajai jaunajai tirānijas kārtībai, kuru diktatori cenšas radīt ar bumbu sprādzieniem.”

1941. gada sākumā Amerika vēl nebija tieši iesaistījusies Otrajā pasaules karā. Tomēr šī pasaules spēcīgākā lielvalsts tobrīd jau diezgan konsekventi atbalstīja vienu no karojošajām pusēm – visvairāk Lielbritāniju; un tikpat konsekventi vērsās pret agresīvajām diktatūrām Vācijā un Japānā. Šīs prezidenta Rūzvelta uzrunas mērķis bija saistīt šo Savienoto Valstu politiku ne tikai ar valsts stratēģiskajām interesēm, bet ar būtiskajiem vērtību orientieriem, kuri ir likti pašos valsts pastāvēšanas pamatos. Protams, Savienoto Valstu tā brīža politikā netrūkst jau pieminēto valsts interešu momenta – Lielbritānija ir tradicionāls Savienoto Valstu sabiedrotais, ar kuru to saista vēsturiskā un valodas kopība. Japānas impēriskie tīkojumi Klusajā okeānā ļoti tieši apdraud Amerikas intereses. No tā laika starptautisko attiecību viedokļa tas ir pilnīgi pietiekams leģitīms pamats attiecīgai Amerikas politikai. Tomēr prezidents Rūzvelts saskata šai situācijā iespēju un nepieciešamību pamatot valsts starptautisko nostāju arī idejiski. Šī viņa uzstāšanās paliek vēsturē kā „Četru brīvību runa” – viens no Amerikas demokrātijas un liberālās domas stūrakmeņiem.

Protams, deklarēt šādus principus ir krietni vieglāk, nekā īstenot tos praksē, sevišķi, ja pietrūkst tā, ko mēdz dēvēt par politisko gribu. Vēlākajā Savienoto Valstu vēstures gaitā var atrast ne vienu vien piemēru, kad globālajā varas cīņā Amerikas valdība atkāpusies no pašas deklarētajiem principiem, gan atbalstot nedemokrātiskus, gan agresīvus, gan sociāli bezatbildīgus režīmus. Vēl vairāk – atsevišķos pēckara perioda posmos, kad pie varas Amerikā nāca konservatīvāki spēki, arī pašās Savienotajās Valstīs ne vienmēr tika ievērota tā pati vārda brīvība. Nemaz jau nerunājot par pozīciju, kurā viena valsts nevar uzbrukt savam kaimiņam. Amerika lielāko tiesu savas pēckara vēstures ir atradusies pozīcijā, kur tā var uzbrukt gandrīz jebkurai valstij, gandrīz jebkur visā pasaulē. Tomēr tas nemazina prezident Rūzvelta deklarēto principu nozīmi. Četras brīvības ir būtisks orientieris, pēc kura var vērtēt ikvienas valsts, ikviena režīma atbilsmi cilvēka brīvības prasībām jebkur pasaulē.