Mārtiņa Lutera priekštecis cīņā par Katoļu baznīcas reformēšanu bija čehu teologs, Prāgas Kārļa universitātes rektors Jans Huss. Katoļu baznīcas koncilā Konstancē viņš tika pasludināts par ķeceri un sadedzināts sārtā 1415. gada 6. jūlijā.

Jau vairāk nekā gadsimtu pirms reformācijas, kuru 16. gs. ievadīja Mārtiņš Luters, Katoļu baznīcas varu dragāja pāvesta un klerikālās hierarhijas autoritātes apšaubītāji. Viņi norādīja, ka Romas pāvests, kurš Dieva vārdā varēja pakļaut sankcijām pat spēcīgākos laicīgos monarhus, ne vienmēr lieto šo ietekmi krietni un bezpartejiski. Milzīgās bagātības, kuras bija baznīcas rīcībā, ļāva garīdzniecībai baudīt arī ne mazums laicīgu prieku un labumu. Pamatīgi baznīcas autoritāti iedragāja t.s. Rietumu shizma jeb šķelšanās, kad 1378. gadā baznīcas iekšējo ķildu dēļ ar dažu mēnešu starpību tika ievēlēti divi paralēli pāvesti, un dažādas Eiropas valstis nostājās vai nu viena, vai otra pusē. Par pamanāmāko pāvesta institūcijas un baznīcas laicīgās ietekmes kritiķi šai laikā kļuva angļu teologs Džons Viklifs, un, tā kā viņu atbalstīja daudzi ietekmīgi angļu aristokrāti un arī karaļnams, baznīca neko īsti nevarēja padarīt savam pretiniekam. Gluži citāds izrādījās Vīklifa jaunākā laikabiedra un sekotāja, čehu teologa Jana Husa liktenis. Baznīcai izdevās dabūt Husu savā varā, kas beidzās ar viņa sadedzināšanu uz sārta 1415. gada 6. jūlijā.

Jans Huss dzimis, visdrīzāk, 1372. gadā, Husinecas ciemā tagadējās Čehijas dienvidrietumos, zemnieka ģimenē. Savu uzvārdu, kā jau nojaušams, viņš patapinājis no dzimtās vietas nosaukuma. Nav īsti zināms, kāpēc apmēram 10 gadu vecumā Jans nonāca klosterī, kur brāļi pamanīja viņa spējas un centību, un ar viņu svētību jaunais censonis iestājās Prāgas Kārļa universitātē. Sekoja izaugsme no studenta un kora zēna par bakalauru, tad maģistru, lektoru, filozofijas nodaļas dekānu un, visbeidzot, universitātes rektoru un Prāgas Betlēmes baznīcas sprediķotāju. Jau kā students Huss iepazinās ar Vīklifa idejām, kuras Prāgā bija visai populāras, un sāka uz tām atsaukties savos darbos un runās.

Tikām katoļu baznīcā joprojām turpinājās shizma, un lielā mērā var teikt, ka Husa traģisko likteni noteica viņa ievilkšana pretstāvē starp paralēlo pāvestu atbalstītājiem. Husa liktenis ir viena no daudzajām ilustrācijām tam, cik bīstami ir mēģināt saglabāt stingru ētisko platformu, kad pasaules varenie veic reālpolitiskus manevrus. Šķiet, izšķirošais pagrieziens iestājās 1412. gadā, kad viens no paralēlajiem pāvestiem Jānis XXIII aicināja uz krista karu pret Neapoles karali Ladislavu, kurš atbalstīja Jāņa konkurentu Gregoru XII. Prāgā sāka vākt naudu šim pasākumam, tirgojot indulgences, ko Huss asi kritizēja. Divus gadus vēlāk Svētās Romas impērijas ķeizaram Sigismundam izdevās organizēt katoļu baznīcas augstāko sanāksmi, resp. koncilu Konstances pilsētā ar mērķi izbeigt shizmu.

Četrus gadus ilgušajā procesā tas galu galā arī izdevās, bet Husa pretinieki no Bohēmijas garīdzniecības elites panāca, ka koncils skata arī jautājumu par viņa ķecerību. Ķeizars Sigismunds, kurš bija arī Bohēmijas karalis, garantēja Husam drošu nokļūšanu Konstancē un arī mājupceļu, taču koncila gaitā klerikāļi pārliecināja valdnieku, ka ķecerim doti solījumi neesot saistoši. Tā nu Sigismunds mierīgi noskatījās, kā Husu arestē un iesloga. Nenotika nekāda diskusija, uz ko uzstāja Huss, pauzdams, ka atteiksies no uzskatiem, kas viņam tiks argumentēti pierādīti kā maldīgi. Baznīca pieprasīja bezierunu kapitulāciju, un, kad tā nenotika, lēma ķecerim nāvi sārtā. Tomēr katoļu baznīcas īstās nedienas Bohēmijā ar to tikai sākās. Pēc dažiem gadiem čehu zemēs uzliesmoja Husa sekotāju sacelšanās, un husītu armijas sakāva četrus pret viņiem sūtītos krusta karagājienus. Tā jau nepilnu gadsimtu pirms Lutera Eiropas centrā izveidojās priekšprotestantisma sala.