Pirmais lidaparāts, kas 1928. gadā piedāvāja pasažieru pārvadājumus pāri Atlantijas okeānam, bija Vācijā būvētais dirižablis „Grāfs Cepelīns”. Vācu dirižabļu pasažieru reisi pāri okeānam turpinājās līdz 1937. gada 6. maijam, kad Leikhērstas lidostā sadega dirižablis „Hindenburgs”.

 

20. gs. sākumā vācu izgudrotājs grāfs Ferdinands fon Cepelīns radīja savu pirmo ar gāzi pildīto gaisa kuģi – dirižabli jeb cepelīnu. Pirmā pasaules kara laikā cepelīnus pielāgoja militāriem mērķiem, tomēr īsti efektīvs kara rīks no lēnā un viegli ievainojamā lidaparāta neiznāca. Toties civilajā aviācijā starp abiem pasaules kariem šie gaisa kuģi šķita perspektīva alternatīva lidmašīnām. Kompānijas Luftschiffbau Zeppelin 1928. gadā būvētais gaisa kuģis „Grāfs Cepelīns” bija pirmais lidaparāts, kas piedāvāja pasažieru komercpārvadājumus pāri Atlantijas okeānam un 1929. gadā veica vēsturē pirmo lidojumu apkārt zemeslodei bez nosēšanās. Kompānijas plānus gan aizkavēja globālā ekonomiskā krīze, un direktors Hugo Ekners tos varēja atkal izvilkt no atvilktnes, kad varu Vācijā bija pārņēmis Hitlera režīms. Fīreru interesēja pirmām kārtām propagandas efekts, un kad pirmais jaunā dizaina gaisa kuģis „Hindenburgs”, nosaukts par godu feldmaršalam un vēlākajām Vācijas prezidentam Paulam Hindenburgam, 1936. gadā pirmoreiz pacēlās gaisā, tā astes stabiliziatorus rotāja Reiha karogs ar melno svastiku.

„Hindenburgs” ir lielākais jebkad uzbūvētais lidaparāts – 245 metrus garš, tikai nedaudz īsāks par tvaikoni „Titāniks”. Dirižablis varēja sasniegt ātrumu 135 km/h un vest līdz 100 tonnām kravas. Sākotnēji bija plānots, ka korpusu pildīs ar inerto hēlija gāzi, taču tolaik to ražoja tikai Savienotajās Valstīs, kuru valdība aizliedza hēlija eksportu. Nācās palikt pie viegli uzliesmojošā ūdeņraža, taču, tā kā agrāk nekādi negadījumi nebija piedzīvoti, tā nešķita īpaša problēma. Sākot ar 1936. gada martu „Hindenburgs” regulāri kursēja pāri Atlantijai – uz Riodežaneiro un Leikhērstas lidostu Ņūdžersijas štatā, Ņujorkas pievārtē. Katra gaisa kuģa ierašanās bija gaidīts notikums, kuru noskatīties pulcējās daudz interesentu, klāt bija arī filmētāji un radio tiešraides reportieri.

Tā tas bija arī 1937. gada 6. maijā, kad tiešajā ēterā no Leikhērstas ziņoja stacijas WLS reportieris Herberts Morisons: „Atkal sāk līt. Bija tā kā drusku pierimis. Gaisa kuģa aizmugures motori to notur, tieši tik daudz, lai izvairītos no…” tā rāmā balsī ziņo reportieris, un tad pēkšņi „Tas uzliesmo! Tas deg… un tas krīt. Tas šausmīgi krīt!”

Katastrofa prasīja 13 pasažieru, 22 apkalpes locekļu un viena lidostas darbinieka dzīvību. 62 gaisa kuģī lidojušie izdzīvoja, taču lielākoties guva smagus apdegumus un citas traumas. Nelaimes raksturs bija skaidrs – bija uzliesmojis dirižablī iepildītais ūdeņradis. Daudz grūtāk bija konstatēt uzliesmošanas iemeslu, un šai ziņā joprojām pastāv vairākas versijas. Tiek piesaukts iespējams zibens spēriens, motora degvielas noplūde, korpusa bojājums, lai gan par ticamāko tiek uzskatīta statiskās elektrības dzirkstele. Netiek izslēgta arī diversija, kuru varētu būt veicis viens no bojāgājušajiem apkalpes locekļiem Ēriks Špēls – cilvēks ar, iespējams, antinacistiskiem uzskatiem. Sprādziens bijis paredzēts tad, kad cilvēki jau būs pametuši lidaparātu, taču Špēls kļūdījies, uzstādot spridzekļa pulksteņa mehānismu.

Katrā gadījumā „Hindenburga” katastrofa nozīmēja dirižabļu pasažieru pārvadājumu beigas. Līdz 1930o gadu nogalei lidojumus ar kravu turpināja pirmais „Grāfs Cepelīns”, kā arī Hindenburga līdzinieks – „Grāfs Cepelīns II”, taču Otrā pasaules kara sākumā abi lidaparāti tika likvidēti. Straujā aviācijas attīstība kara laikā radīja jaunas iespējas, un dirižabļi, kaut mūsdienās reizumis izmantoti, paliek visai margināls gaisa transporta veids.