1910. gada 6. oktobrī par Grieķijas premjerministru kļuva Elefterijs Venizels – viens no izcilākajiem valstsvīriem ne vien Grieķijas, bet visas Eiropas 20. gadsimta vēsturē.

 

Uz Grieķijas 50 eirocentu monētas attēlots Elefterijs Venizels – izcils valstsvīrs, kurš pirmoreiz pie valsts stūres stājās 1910. gada 6. oktobrī, ieņemdams toreizējās Grieķijas karalistes premjerministra posteni. Elefterijs Venizels dzimis Krētā, kas viņa dzimšanas brīdī vēl piederēja Osmaņu impērijai. 1897. gadā jurists un salas pašpārvaldes deputāts Venizels kļuva par sacelšanās vadoni, kad krētieši kārtējo reizi uzsāka cīņu par apvienošanos ar Grieķijas valsti. Sacelšanās izvērtās par starptautisku konfliktu, kura rezultātā Krēta ieguva autonomiju, bet Venizels – nu jau pusneatkarīgās valsts līderis – turpināja vadīt tās cīņu par apvienošanos ar Grieķiju.

1909. gadā Atēnās notika militārs apvērsums, Grieķija nonāca politiskā strupceļā: vecā partiju elite no varas tika atstumta, bet militāristi bija politiski neprašas. Aicināts uzņemties Grieķijas politiskās sistēmas reformēšanu, Venizels demonstrēja izcilu elastību un situācijas izpratni. Pēc reformas ievēlētajā parlamentā vairākums bija jauniem neatkarīgajiem deputātiem, kuri izveidoja Liberāļu partiju ar Venizelu priekšgalā. Toreizējais Austroungārijas sūtnis Atēnās rakstīja: „Venizels ir kas līdzīgs tautas tribūnam un teju vai Grieķijas diktators. Entuziasms, ar kādu ļaudis viņam visur uzgavilē, ir pārsteidzošs.”

Bet Grieķiju gaidīja grūti gadi: uzliesmoja vispirms divi Balkānu kari, tūlīt pēc tam – Pirmais pasaules karš. Grieķijas armija un flote šais konfliktos apliecināja savas kaujasspējas, valsts ieguva plašas teritorijas, vairums grieķu apdzīvoto zemju beidzot tika apvienotas. Tomēr tas bija arī smagu iekšēju cīņu laiks, arvien krasāk iezīmējoties pretstāvei starp Venizela liberālo kustību un konservatīvajiem, kuri koncentrējās ap Grieķijas karaļnamu. Savu kulmināciju konflikts sasniedza Pirmā pasaules kara laikā. Grieķijai praktiski nebija izredžu palikt neitrālai, jo tai piederošā Saloniku osta bija vienīgā, caur kuru Lielbritānija un Francija varēja sniegt atbalstu savai sabiedrotajai Serbijai. Venizels jau sākotnēji bija par iesaistīšanos karā Antantes pusē, taču karalis Konstantīns I, pats būdams vācu izcelsmes, simpatizēja Vācijai un uzstāja uz neitralitāti. Nepilnu gadu valsts bija teritoriāli sašķelta, Venizelam vadot pagaidu valdību Grieķijas ziemeļos, bet karalim valdot Atēnās. Galu galā 1917. gadā Antantes valstis piespieda Konstantīnu atkāpties, Grieķija sagaidīja kara beigas uzvarētāju rindās, un Venizels vadīja tās delegāciju pēckara Parīzes miera konferencē.

Toreizējais Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons viņu novērtēja kā pašu spējīgāko no visiem konferences sarunvedējiem. Taču pirmajās pēckara vēlēšanās Venizelu piemeklēja daudzu kara laika līderu liktenis – viņa partija vēlēšanas zaudēja, un viņš uz laiku pameta ne vien grieķu politikas skatuvi, bet arī valsti. Izcilais sarunvedējs gan atkal izrādījās nepieciešams, kad 1923. gadā bija jāpanāk mierlīgums ar Turciju. Tobrīd apmēram miljons grieķu bija spiesti pamest savas dzīvesvietas Turcijā, milzīgā bēgļu masa destabilizēja sociālo situāciju, un to atkal daudzi pārmeta Venizelam. Viņš atgriezās Grieķijas politikā vēlreiz 20. gadu beigās, šoreiz daudz paveica valsts starptautisko pozīciju nostiprināšanā, taču zaudēja nākamās vēlēšanas uz pasaules ekonomiskās krīzes fona. Trīsdesmitie gadi Grieķijā, kā daudzviet citur Eiropā, nāca ar politisku nestabilitāti un demokrātijas sabrukumu. Arī Venizela piekritēji mēģināja iegūt varu apvērsuma ceļā, taču nesekmīgi, un šie mēģinājumi beidzās ar bijušā premjera došanos trimdā un aizmuguriski viņam piespriestu nāvessodu. Tomēr kad 1936. gadā Elefterijs Venizels šķīrās no dzīves Parīzē, viņa šķirsts tika nogādāts dzimtajā Krētā un ar godu apglabāts Akrotiri pussalā, kur gandrīz četrdesmit gadus agrāk viņš bija vedis savus tautiešus cīņā pret turku virskundzību.