1940. gada 7. janvārī beidzās pēdējo padomju vienību pretošanās Somijas armijai uz Rātes ceļa, kas savienoja Suomusalmi ciemu ar toreizējo PSRS robežu. Līdz ar to noslēdzās Suomusalmi kauja – katastrofāla Sarkanās armijas sakāve Ziemas karā pret Somiju.

1939. gada 30. novembrī Padomju Savienība uzbruka Somijai, un sākās Padomju-somu jeb Ziemas karš. Padomju impērijai tas ātras uzvaras vietā nesa smagus zaudējumus un pieticīgus ieguvumus. Sarkanā armija piedzīvoja vairākas smagas neveiksmes, taču īpaši graujoša bija sakāve Suomusalmi kaujā, kas iesākās 1939. gada 7. decembrī un noslēdzās 1940. gada 7. janvārī.

Suomusalmi ciems atrodas apmēram 40 km attālumā no padomju robežas Somijas vidusdaļā, kur attālums starp robežu un Baltijas jūru ir vismazākais. Padomju virspavēlniecība cerēja ar uzbrukumu šeit pārcirst Somijas teritoriju divās daļās, kas, visdrīzāk, izšķirtu kara likteni. Tomēr šis plāns izskatījās reāls tikai uz štāba kartes. Meža ceļi, kas šeit līkumoja starp ezeriem un purviem, savienojot viensētas un retus ciematus, izrādījās īsts slazds līdz zobiem bruņotajām Sarkanarmijas divīzijām. Pie tam arī ceļi robežas padomju pusē nebija neko labāki.

Pirmā virzienā uz Suomusalmi uzbruka Sarkanās armijas 163. strēlnieku divīzija. Tā bija tikai dažus mēnešus iepriekš saformēta vienība, un, pēc visa spriežot, īsti kaujas spējīgs bija tikai viens no tās trīs pulkiem. Tomēr uzbrukuma sākumā padomju pārspēks bija milzīgs, un nedēļu pēc kara sākuma divīzija praktiski bez kaujas ieņēma iedzīvotāju pamesto un nodedzināto Suomusalmi ciemu. Tālāko sarkanarmiešu virzību apturēja pievilktās somu rezerves, kuru komandēšana bija uzticēta pulkvedim Jalmaram Sīlasvuo. Pirmā pasaules kara un Somijas pilsoņu kara veterāns Sīlasvuo bija īstais vīrs šim uzdevumam, apveltīts ar spilgtu taktiķa talantu un apņēmību. Izteikts pretstats viņam bija 163. strēlnieku divīzijas komandieris Andrejs Zeļencovs, kurš jau drīz sāka sūtīt uz armijas štābu izmisīgas prasības pēc atļaujas atkāpties. Jāteic gan, šis padomju komandieris, visdrīzāk, tikai reālistiski novērtēja savu padoto kaujas spējas. Neapmācītie karavīri bieži vien apjuka un krita panikā, komandieri mēdza pamest vienības. Protams, arī somi nebija nekādi pārcilvēki, tomēr viņi, lielākoties šī novada iedzimtie, savos mežos jutās kā mājās un lieliski saprata, ka cīnās par savu zemi, par savu nākotni. Viņi pārvietojās uz slēpēm, kamēr padomju kājniekiem ziemas salā nebija pat siltu zābaku. Sīlasvuo vīriem, kuri visā kaujas gaitā bija mazākumā, izdevās pārtraukt padomju divīzijas sakarus ar aizmuguri, un 30. decembrī Zeļencovs, saņēmis priekšniecības atvēli, izveda savu pamatīgi papluinīto divīziju uz aizmuguri pa Kjantas ezera ledu, atstājot lielu daļu kaujas tehnikas.

Šim pirmajam cēlienam sekoja padomju pusei vēl daudz graujošākais otrais – t.s. Rātes ceļa kauja, kad uzbrukumā pāri robežai devās 44. strēlnieku divīzija. Tā bija padomju elites vienība, izveidota Ukrainā vēl 1918. gadā, Krievijas pilsoņu kara laikā. Divīzija virzījās uz Suomusalmi pa Rātes ceļu, izstiepjoties garā kolonā, kuras avangardu somi apturēja 9 km attālumā no Suomusalmi. Ceļš gāja paralēli Vuokki ezeram, pa kura ledu somi veikli pārvietoja savus spēkus, jau drīz ar straujiem uzbrukumiem un aizsprostiem pārtraucot sakarus starp padomju divīzijas daļām uz Rātes ceļa. Kaujas pēdējā fāze bija īsts slaktiņš, somiem iznīcinot nošķirtās padomju vienības. Tikai apmēram trešdaļai divīzijas sastāva nelielās grupās vai pa vienam pa mežiem izdevās sasniegt robežu. 44. divīzijas komandieris Aleksejs Vinogradovs, kurš kritiskajā brīdī aizbēga uz aizmuguri, jau dažas dienas vēlāk līdz ar vairākiem citiem virsniekiem tika nošauts kareivju ierindas priekšā. Kopējais padomju pusē kritušo un pazudušo skaits Suomusalmi kaujā tiek lēsts uz vairāk nekā 6000, kamēr somiem šis skaitlis ir apmēram 750.