1999. gada 7. janvārī Savienoto Valstu Senāts sāka izskatīt apsūdzības, kuras bija par pamatu Kongresa Pārstāvju palātas iepriekšējā mēnesī uzsāktajam impīčmenta procesam pret prezidentu Bilu Klintonu. Politiskās krīzes iemesls bija triviāla prezidenta mīlas dēka ar Baltā nama darbinieci Moniku Levinsku.

1998. gada decembrī Pārstāvju palāta otro reizi valsts vēsturē uzsāka impīčmenta procedūru pret Savienoto Valstu prezidentu. Šoreiz tas bija  prezidents Bils Klintons, kuru apsūdzēja nepatiesu liecību sniegšanā un tiesvedības kavēšanā. 1999. gada 7. janvārī Senāts uzsāka apsūdzību izskatīšanas procedūru.

Prezidenta Klintona impīčmenta konkrētais iemesls uzradās Baltajā namā 1995. gada jūlijā 22 gadus jaunās, smaidīgās, spulgacainās un nedaudz apaļīgās brunetes Monikas Levinskas personā. Iesākumā tikai stažiere, novembrī Monika tika pieņemta pastāvīgā darbā, un burtiski pāris dienas vēlāk administrācijas vadītāja dzimšanas dienas atzīmēšanā iepazinās ar prezidentu. Jau tajā pašā vakarā Monika un Bils kopīgi baudīja mīlas priekus prezidenta darbistabā līdzās slavenajam Ovālajam kabinetam. Tas atkārtojās vēl vairākas reizes nākamo mēnešu laikā, bet tad Monikas priekšniecībai radās aizdomas. Darbinieci bez lieka trokšņa pārcēla uz Pentagonu, un viņas romāniņam pienāca it kā pašsaprotamas beigas.

Prezidenta solījumi atgriezt mīļo Moniku Baltajā namā palika tikai solījumi. Jaunajā darbavietā Monika iedraudzējās ar kādu Lindu Tripu – arī bijušo Baltā nama darbinieci, kuru viņas priekšniecība arī bija uzskatījusi par labāku pārcelt citur. Un – ne velti, kā rāda turpmākie notikumi. 1997. gada februārī prezidentam bija vēl 15 minūtes seksuālas tuvības ar Moniku, kuras laikā viņai mugurā bija visiem zināmā zilā kleita, no kuras tā arī netika iztīrīti nepārprotamas izcelsmes balti traipi. Un tieši Linda Tripa bija tā, kas nogādāja izmeklētājam Kenetam Starram gan bēdīgi slaveno kleitu, gan divdesmit stundas telefonsarunu ierakstu, kuros Monika – nezinot, ka sarunu ieraksta – visai detalizēti tēlo draudzenei savus tuvības mirkļus ar prezidentu.

Līdz impīčmentam lieta droši vien nenonāktu, ja Klintons jau pašā sākumā teiktu to, ko sacīja beigās, kad liegties vairs nebija jēgas, proti – biju sastresojies, noguris, tie republikāņi arī provocē… Žanra klasika, īsāk sakot. Taču prezidents sākotnēji visu kategoriski noliedza, un arvien bezcerīgāk sapinās atrunās un neveiklos attaisnojumos. Neskatoties uz to, Senāts pieņēma politiski pareizāko lēmumu un ar nepieciešamo balsu skaitu Bilu Klintonu attaisnoja.