1980. gada 7. jūnijā 88 gadu vecumā mūžībā aizgāja amerikāņu rakstnieks Henrijs Millers.

Amerikā līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem viņa daiļrade izraisīja virkni pretrunīgu vērtējumu, tik ļoti tā bija piesātināta ar to laiku sabiedrības vērtību kritiku, kā arī rakstīta līdz tam nepierasti atraisītā manierē. Millers bija arī savdabīgs akvarelists amatieris, viņa darbi ir atrodami vairākās privātās kolekcijās.

Henrijs Valentīns Millers ir dzimis Manhetenā vācu izcelsmes drēbnieka Heinriha Millera un Luīzes Mērijas Neitingas ģimenē. Ģimene vairakkārt mainīja dzīvesvietu, taču rakstnieka apzinātā bērnība pagāja Bruklinā  Drigs avēnijā, kuras raibas imigrantu vides apraksts parādās dažos viņa darbos. Pēc pamatskolas beigšanas, Henrijs sāka apmeklēt Viljamsburgas Austrumu rajona vidusskolu, vēlāk iestājies Ņujorkas pilsētas koledžā, kur gan nomācījies tikai vienu semestri.

Millera pirmā sieva bijusi Beatrise Sileba Vikensa, kuru viņš apprecējis 1917 gadā un pēc diviem gadiem pasaulē nākusi viņu meita Barbara.

No 1920. līdz 1924. gadam Millers strādāja „Western Union”, un tas bija laiks, kad viņš uzrakstījis savu pirmo noveli "Apgrieztie spārni". To gan neizdevās publicēt, bet tās fragmenti tika pārstrādāti un iekļauti citos darbos.

1923. gadā Millers satiek jaunu un harizmātisku dejotāju Džūnu Mensfīldu. Šīs sievietes iedvesmots viņš pamet ģimeni un darbu „Western Union”, lai īstenotu savas dzīves sapni – kļūt par rakstnieku. Vēlāk šī sevis meklēšanas perioda eksaltācija atspogoļosies viņa autobiogrāfiskajā triloģijā "Sexus, Plexus, Nexus".

Millers apprec Džūnu 1924.gada 1. jūnijā. Bet 1930. gadā Millers viens pats aizbrauc uz Parīzi, kur sāk darbu pie "Vēža tropa".  Viņš iepazīstas ar  citiem rakstniekiem, pie kuriem mitinās un aizņemas naudu dzīvošanai.

Tas ir laiks, kad ar Parīzē iepazīto rakstnieku starpniecību Millers piebiedrojas literātu un mākslinieku salonam, ko  savā mājā pulcē rakstniece amatiere Anaīsa Nina. Nina pati interesējās par psihoanalīzi un astroloģiju. Ninas un Millera attiecības turpinājās vairākus gadus un bija viens no iemesliem Millera un Džūnas laulības šķiršanai 1934. gadā. Tajā pašā gadā "Vēža tropa" pirmais sējums tika publicēts ar Ninas priekšvārdu. Grāmata, kas sarakstīta Parīzē trīsdesmitajos gados, bet seksuālā satura dēļ bija aizliegta ASV līdz pat 1961. gadam, līdzīgi kā tas bija ar citiem Millera darbiem.

Par grāmatu noritēja 30 gadus ilga tiesāšanās, kam par iemeslu bija Millera pārlieku atklāti seksuālā valoda, bet atnesa šim romānam milzu slavu. Un kurš gan negribētu izlasīt darbu, ko tiesnesis raksturojis kā "kanalizācija, samazgu bedre, gļotains cilvēka samaitātības gruvešu sakopojums"?

Bet atgriežoties pie rakstnieka dzīve gājuma, 1941. gadā, otrā pasaules kara sākumā tolaik 46 gadus vecais Henrijs Millers atstāj Parīzi. Millera draugs Lorenss Darels, kurš dzīvoja Korfu salā, aicinājis Milleru uz Grieķiju. Tur piedzīvotos iespaidus Millers apraksta1942. gadā publicētajā grāmatā "Marousijas koloss". Pēc tam viņš atgriezās Ņujorkā, bet vēlāk pārcēlās uz Bigsūru  Kalifornijā, kur turpināja radīt spēcīgu un sociāli kritisku literatūru.

1944.gadā Millers tikās un apprecējās ar savu trešo sievu, par sevi 30 gadus jaunāku filozofijas studenti Janīnu Martu Lepsku. Ģimenē piedzima divi bērni: dēls Tonijs un meita Valentīna. Viņi šķīrās gan šķīrās 1952. gadā. Jau nākamajā gadā Millers apprecēja mākslinieci Evu Maklūru, kura bija 37 gadus jaunāka par vīru.

Mūžībā Henrijs Millers aiziet 1980. gada 7. jūnijā, viņš kremēts, bet pelni izkaisīti pilsētā, kur viņš dzīvoja līdz mūža nogalei, Bigsūrā.