Reaģējot uz Vācijas Federatīvās Republikas izveidi 1949. gada maijā, Staļina režīms savā Vācijas okupācijas zonā īstenoja „paralēlā” vācu valstiskuma projektu – 1949. gada 7. oktobrī tika pasludināta Vācijas Demokrātiskās Republikas izveide.

1949. gada 24. maijā Bonnā Vācijas Parlamentārā padome izsludināja jauna Vācijas Pamatlikuma spēkā stāšanos, kas nozīmēja, ka tajā Vācijas daļā, kas pēc Otrā pasaules kara bija iekļauta amerikāņu, britu un franču okupācijas zonās, tika veidota jauna vācu valsts – Vācijas Federatīvā Republika. Vismaz teorētiski konstitūcija attiecās arī uz to Vācijas daļu, kas atradās padomju okupācijas zonā. Vārdos iestājoties par vienotas Vācijas atjaunošanu, Staļina režīms kavēja savas zonas integrēšanos atjaunojamajā valstī un būvēja šeit padomju stila t.s. „tautas demokrātiju”. Par praktiski vienīgo varas nesēju Vācijas austrumdaļā kļuva Sociālistiskās vienības partija ar tās kontrolē esošo Tautas policiju un pēc padomju drošības struktūru parauga veidoto slepeno dienestu Stasi. Reaģējot uz Rietumvācijas izveidošanos, Padomju Savienība īstenoja savu projektu – 1949. gada 7. oktobrī pilnīgā režīma kontrolē ievēlētais Vācijas Tautas kongress pieņēma Vācijas Demokrātiskās Republikas konstitūciju.

Rietumvācija sākotnēji īstenoja pilnīgas Austrumvācijas valsts neatzīšanas politiku. Austrumvācieši Rietumvācijā juridiski netika uzskatīti par ārzemniekiem. Nekādu diplomātisko sakaru starp abām valstīm nebija; vēl vairāk – Rietumvācija pārtrauca diplomātiskās attiecības ar jebkuru valsti, kas bija atzinusi Austrumvāciju. Oficiāls izņēmums bija tikai Padomju Savienība; praksē gan ar laiku parādījās arī daži citi izņēmumi. Rietumvācu politiķi visai konsekventi izvairījās lietot oficiālo nosaukumu Vācijas Demokrātiskā Republika, tā vietā runājot par „Padomju okupācijas zonu” vai „Austrumu teritorijām”. Līdzīgu politiku pirmajās savas pastāvēšanas desmitgadēs piekopa arī Austrumvācija, pretendējot uz vienīgās leģitīmās vācu nācijas valsts statusu un Rietumvāciju dēvējot par NATO marionešvalsti. Pārmaiņas šai ziņā iestājās 70. gados, kad uz vispārējā padomju un rietumvalstu attiecību uzlabošanās fona arī abas vācu valstis 1972. gadā vienojās viena otru atzīt de facto un apmainīties pilnvarotajiem pārstāvjiem.

No vienas puses, sava ekonomiskā potenciāla ziņā Austrumvācija ar laiku kļuva par otru spēcīgāko Austrumu bloka valsti pēc PSRS. No otras puses, tās valstiskums bija vistrauslākais. Šai valstij trūka īstas nacionālās identitātes, kuru nevarēja nodrošināt doktrīna par „pareizo”, „progresīvo” vācu valsti iepretim kapitālistiskajai, neofašistiskajai Rietumvācijai. Sevišķi apšaubāma Austrumvācijas situācija kļuva tad, kad rietumu kaimiņvalsts ekonomika un sociālā sistēma sāka apliecināt savu nepārprotamo pārākumu. Tā kā nevienam vācietim nebija problēmu pārcelties dzīvot uz rietumdaļu, sešdesmito gadu sākumā cilvēkresursu aizplūšana kļuva katastrofāla un neatlika nekas cits kā slēgt robežas. Rietumberlīni, kas bija demokrātijas anklāvs pašā totalitārās Austrumvācijas viducī, izolēja ar slaveno Berlīnes mūri. Tā, ar policejisku kontroli un joprojām klātesošo padomju okupācijas spēku atbalstu, Austrumvācija noturējās līdz laikam, kad pašā PSRS notiekošo pārmaiņu dēļ Maskava vairs nebija gatava iesaistīt savu karaspēku tās glābšanā. 1989. gada oktobrī, tuvojoties Vācijas Demokrātiskās republikas 40. gadadienai, sociālistisko izvēli slavinošo demonstrantu vietā Austrumvācijas pilsētu ielas pildīja protestētāju miljoni, un dažu mēnešu laikā šī valsts beidza pastāvēt.