1982.gada 8.decembrī amerikāņu aktīvists Normans Maiers par ķīlnieku sagrābj Vašingtona pieminekli ASV galvaspilsētā. Obelisks, kam ir viena no centrālajām vietām ASV vēstures piemiņā, varētu krist no spridzinātāja rokas, ja netiks pārskatīta ASV kodolieroču politika. Kādu reakciju sabiedrībā izraisīja šis vardarbības akts un kā varas iestādes atrisināja šo krīzi?

Normans Maiers bija amerikāņu aktīvists, kurš iemiesoja visu to, ko politikā esošie cilvēki nicināja. Viņš uzauga sarežģītā ģimenē, jo tēvs agri aizgāja viņsaulē, bet māte atdeva abus savus bērnus bērnunamā, lai varētu mācīties par medmāsu un nodrošinātu sev iztiku. Tāpēc nav brīnums, ka Normans Maiers uzauga par cilvēku, kam labpatika klejot bez īpaši konkrētas nodarbošanās. Viņš strādāja dažādus gadījuma darbus un izbraukāja ASV no Aļaskas līdz Maiami. Otrā pasaules kara pašās beigās Maiers pat tika iesaukts armijā, taču tālāk par Sandiego flotes bāzi netika.

Par aktīvistu Normans Maiers kļuva vēlāk. Sākumā viņš iekļuva ASV naftas kompāniju darbinieku rindās un izbraukāja lielu daļu pasaules. Viņš strādāja Tuvajos Austrumos, vēlāk arī Dienvidķīnas teritorijā. Brunejā viņš gandrīz aizgāja bojā naftas platformas avārijā. Tāpēc Maiers pārcēlās uz Honkongu, kur strādāja par mehāniķi. Tieši Honkongā sākās viņa nepatikšanu ceļš.

Honkongā Maiers iegādājās 20 kilogramus marihuānas ar domu, ka to varēs pārdot un nopelnīt. Tas bija aizliegts, tāpēc topošais pieminekļa terorists nonāca cietumā. Viņš Honkongā pavadīja 15 mēnešus, līdz sagaidīja savu tiesas sēdi. Cepuri nost, ka šo mēnešu laikā Maeirs izstudēja tik daudz no jurisprudences, lai pats sevi veiksmīgi aizstāvētu tiesā un panāktu, ka viņu atbrīvo. Tā ASV pilsonis atgriezās dzimtenē, jo Honkongas tiesa atzina, ka Maeirs ir pārkāpis likumu tehniski, tā teikt, bez iepriekšēja nodoma. Kā viņam tas izdevās, ir apbrīnojami.

1978.gadā Normans Maiers pievēršas aktīvista dzīvei. Viņš strādā viesnīcā par apkalpojošo personālu, bet ar savu pieredzi, ko redzējis Vjetnamā, Honkongā, Singapūrā un citās reģiona valstīs, viņš iegūst pārliecību, ka kodolieroči iznīcinās ASV. Bija pat plakāts: “Ja dzīvo pateicoties kodolbumbai, tad arī aiziesi bojā pateicoties tai pašai bumbai”. Maiers iesaistījās akcijās, kas pieprasīja mainīt ASV politiku.

Tomēr saviem laika biedriem Normans Maeirs bija pārāk radikāls. Zināms, ka daži viņa biedri nespēja pieņemt ideju ar vardarbīgām metodēm piespiest valsti mainīt savu politiku. 80.gadu sākumā īpaši populāra bija nevardarbīgās pretošanās ideja. Tāpēc arī 1982.gadā pie Vašingtona pieminekļa stāvēja Maiers viens pats.

8.decembrī pie obeliska stāvvietā tika novietota automašīna. Uz tās sāniem bija milzīgiem burtiem uzrakstīts „Prioritāte nr.1 – aizliegt kodolieročus”. Šī mikroautobusa vadītājs bija Normans Maiers. Viņš izskrēja no automobiļa un nostājās obeliska pakājē ar tālvadības pulti rokās. Viņš sāka kliegt, ka automašīnā ir pustonna sprāgstvielu, ja valdība nemainīs savu nostāju kodolieroču jomā, tad Maiers uzspers gaisā pieminekli. Ja policija nolems viņu nogalināt, tad spridzināšanu veiks anonīms sabiedrotais, kam ir tāda pati pults. Šī pieminekļa gūstīšana ilga desmit stundas, jo nekādas reakcijas nebija. Kāds žurnālists pierunāja Maieru atbrīvot memoriālā iesprūdušos tūristus, bet krīzes beigu fāzē Maieru pārņēma panika. Nevienu neinteresēja viņa draudi, tāpēc viņš ielēca furgonā un piedraudēja braukāt pa Vašingtonu, kamēr viņa prasības apmierinās. Uz to policija atbildēja ar uguni un aktīvistu nogalināja. Kad atvēra furgona durvis, izrādījās, ka tas ir tukšs. Žurnālisti plaši atspoguļoja šo it kā terora aktu, bet arī atgādināja, ka ASV vara ir attālinājusies no saviem iedzīvotājiem. Zināms, ka ASV prezidenta padomnieki pārcēla prezidenta maltīti uz citām telpām, lai neredzētu jezgu. Bet policijas brutālo atbildi kritizēja kā savas varas izrādīšanu. Žurnālisti, kas pierunāja spridzinātāju atbrīvot tūristus no memoriāla pakājes, bija pārliecināti, ka jau pašā sākumā varēja pateikt, aktīvists blefo. Bet sprāgstvielās zinoši cilvēki uzreiz atzina, 500 kilogrami TNT sprāgstvielas labākajā gadījumā būtu apskādējuši obeliska apmetumu. Normana Maiera cīņai nebija jēgas, tāpēc vēl jo vairāk žēl, ka cilvēks aizlaida postā pats savu dzīvību.