1776. gada 8. jūlijā Filadelfijā, dievnamu zvaniem skanot, tika izsludināta Savienoto Valstu neatkarības deklarācija – vēsturē pirmais valststiesikais dokuments, kas deklarēja pilsoņu brīvo gribu kā valsts pastāvēšanas pamatu.

 

„Mēs uzlūkojam par pašsaprotamu, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, un ka viņu Radītājs tiem piešķīris noteiktas neatņemamas Tiesības, starp kurām ir Dzīvība, Brīvība un tiecība pēc Laimes. Ka Valdības ir Cilvēku iedibinātas šo tiesību nodrošināšanai, un to tiesīgā vara izriet no pārvaldīto vienprātīgas piekrišanas. Ka līdzko kāda Valdības Forma kļūst kaitējoša minētajiem mērķiem, Cilvēkiem ir Tiesības to mainīt vai atmest un dibināt jaunu Valdību, liekot tās pamatā tādus principus un organizējot tās varu tādā formā, kas, saskaņā ar viņu priekšstatiem, vislabāk kalpotu viņu Drošībai un Laimei.”

Nule citētais ir fragments no Trīspadsmit Amerikas Savienoto Valstu vienprātīgās deklarācijas, kuru to pārstāvji pieņēma tā dēvētajā Otrajā Kontinentālajā kongresā Filadelfijā 1776. gada 4. jūlijā, līdz ar to pasludinot, ka šīs bijušās britu kolonijas, kuras tobrīd jau apmēram gadu atradās kara stāvoklī ar metropoli, vairs neuzskata sevi par impērijas sastāvdaļu. Publiski deklarācija tika izsludināta četras dienas vēlāk - 1776. gada 8. jūlijā, un šo notikumu ieskandināja Filadelfijas dievnamu zvani un, domājams, arī zvans, kas atradās Pensilvānijas štata valdības nama tornī un vēlāk, nosaukts par Brīvības zvanu, kļuva par vienu no Savienoto Valstu neatkarības ikonām.

Protams, jaunās demokrātijas deklarētās tiesības vēl bija jāaizstāv kaujas laukos, izcīnot Neatkarības karu, kas galu galā noslēdzās ar amerikāņu uzvaru un 1783. gadā parakstīto Parīzes mierlīgumu. Tomēr Neatkarības Deklarācijas sekas pasaules vēsturē tālu pārsniedz tās konkrētos un tūlītējos rezultātus. Pirmo reizi indivīda brīvība un tiesības tika liktas valsts pastāvēšanas pašos pamatos, pasludinātas par tās jēgu un mērķi. Pirmo reizi tik nepārprotami tika pausts, ka vara ir no pilsoņu gribas, nevis no Dieva žēlastības vai valdnieka iedzimtajām tiesībām. Daudzviet pasaulē šis princips bija īstenojams tikai pēc desmitiem un simtiem gadu ilgas cīņas; daudzviet tas nav īstenojies joprojām.

Protams, nav jau tā, ka deklarācija deva brīvību visiem un uzreiz. Šajā ziņā Savienotās Valstis toreiz – 18. gadsimta otrajā pusē – vairāk atgādināja kādu antīkās pasaules demokrātiju, nevis mūsdienu tiesisko sabiedrību. Gluži kā kādā senās Grieķijas pilsētvalstī, arī Amerikā tobrīd pastāvēja īsta verdzība. Sākotnēji Neatkarības deklarācijā bija iecerēta arī verdzības atcelšana, taču autori, no kuriem daudzi paši bija vergu īpašnieki, to no teksta svītroja. Bija jāpaiet vēl gandrīz gadsimtam, līdz melnādainie amerikāņi ieguva personisko brīvību, un turpat divsimt gadiem, līdz viņi kļuva patiešām līdztiesīgi saviem baltādainajiem līdzpilsoņiem. Tāpat deklarācijas autori, rakstot tās tekstā angļu vārdu Man, kas tulkojumā nozīmē gan ‘cilvēks’, gan arī ‘vīrietis’, neizjuta te kādu neatbilsmi – tobrīd šķita pašsaprotami, ka uz sievietēm politiskās tiesības un brīvības nav attiecināmas. Arī šai ziņā bija jāpaiet vairākām desmitgadēm, līdz amerikāņu sabiedrība nonāca pie domas par sieviešu līdztiesību, un vēl turpat gadsimtam brīžiem visai dramatiskas cīņas, līdz 1920. gadā šī doma īstenojās kā ASV Konstitūcijas 19. labojums, kas noteica, ka nevienam Savienoto Valstu pilsonim nav liedzamas vēlēšanu tiesības pēc dzimuma pazīmes.