1655. gada 8. septembrī Polijas galvaspilsēta Varšava pirmoreiz savā vēsturē krita naidīgas armijas rokās – pilsētu ieņēma Zviedrijas karaļa Kārļa X Gustava armija. Karš, kura laikā dažādas armijas vairākkārt pārstaigāja toreizējās Polijas-Lietuvas kopvalsts teritoriju, nesa tai smagus un daudzējādā ziņā neatgriezeniskus zaudējumus.

Saskaņā ar vēstures liecībām, tagadējā Polijas galvaspilsēta Varšava sāka veidoties 13. gadsimtā, un pirmoreiz rakstiskos avotos minēta 1313. gadā. 1596. gadā karalis Sigismunds III Vaza pārcēla šurp apvienotās Polijas-Lietuvas valsts galvaspilsētu. Pie tam pirmos 500 savas pastāvēšanas gadus pilsēta ne reizi nepiedzīvoja krišanu ienaidnieka rokās, taču šo bilanci pārtrauca zviedru armijas iebrukums Polijā 17. gs. vidū.

Kopš 16. gs. vidus Baltijas jūras reģionā un visā Centrālaustrumeiropā risinājās pastāvīga cīņa starp Polijas-Lietuvas kopvalsti, Zviedriju, Dāniju un Krieviju, un karš, kas uzliesmoja 1654. gadā, bija kārtējais ilgstošā konfliktu sērijā. Tas sākās ar Krievijas cara Alekseja Mihailoviča armiju iebrukumu Polijā-Lietuvā. Cara armija izrādījās visai kaujasspējīga, savukārt Polijas-Lietuvas spēki mobilizējās lēni, un līdz gada beigām krievu rokās bija apmēram puse kopvalsts teritorijas. Šajā brīdī konfliktā nolēma iesaistīties Zviedrija – lai nepieļautu Krievijas nostiprināšanos reģionā un, savukārt, palielinātu savu ietekmi.

Vispirms Zviedrijas karalis Kārlis X Gustavs piedāvāja Polijai-Lietuvai militāru savienību, taču tam kategoriski pretojās kopvalsts karalis Jans II Kazimirs. Kā Zviedrijas, tā Polijas-Lietuvas valdnieki nāca no vienas – Vazu dinastijas, un Jans Kazimirs uzturēja spēkā no sava vectēva Sigismunda III mantotās pretenzijas uz Zviedrijas troni. Tā nu, nepanācis savienību, Kārlis X Gustavs 1655. gadā uzsāka iebrukumu Polijā no ziemeļiem – no zviedru toreizējiem valdījumiem Baltijas dienvidu piekrastē un Vidzemē. Polijas aizsardzības sistēmas pamatā bija muižnieku šļahtiču kārta, un šie karotāji izrādījās vāji motivēti un neorganizēti. Jau pēc pirmajām nopietnajām sakāvēm daļa poļu armiju vienkārši izklīda, bet diezgan daudzi komandieri ar savām vienībām labprāt pārgāja Kārļa Gustava dienestā, uzlūkodami viņu kā sev tīkamāku kopvalsts valdnieku. Jana Kazimira gvardes un steidzīgi savākto aizsardzības spēku mēģinājums aizkavēt iebrucējus kaujā pie Sobotas ciema apmēram 100 km uz rietumiem no galvaspilsētas cieta neveiksmi, un 1655. gada 8. septembrī Varšava pirmoreiz savā vēsturē krita ienaidnieka rokās.

Zviedru uzvaras gājiens turpinājās, un līdz ziemas sākumam viņu rokās bija teju visa Polija, ja neskaita dažus apgabalus dienvidrietumos. Jans Kazimirs bija spiests bēgt uz Austriju, taču militārās uzvaras vien nenodrošināja Kārlim Gustavam kontroli pār lielo valsti, kur vērsās plašumā pretestība okupantiem. Jau nākamajā gadā Jans Kazimirs atgriezās, savāca jaunu armiju un uzsāka zemes atkarošanu. Krievija uz kādu laiku pārtrauca karu pret Poliju-Lietuvu un pavērsa savus spēkus pret Zviedriju.

Konfliktā iesaistījās arvien jaunas valstis, un tas ilga vēl vairāk nekā desmit gadus, Polijas-Lietuvas kopvalstij noslēdzoties ar samērā nelieliem teritoriāliem, taču milzīgiem cilvēku, saimnieciskiem un kultūras vērtību zaudējumiem. Tai skaitā teju pilnīgi tika nopostīta Varšava, kas kara gaitā vairākkārt gāja no rokas rokā. Sevišķi nežēlīgi postītāji bija zviedri, kas metodiski laupīja un transportēja pāri Baltijas jūrai visu – sākot ar mākslas darbiem no karaļa pils Varšavā, arhīviem un bibliotēkām, beidzot ar metāla vārtiem, durvju aplodām un logu rāmjiem. 1660. gadā noslēgtais Olivas mierlīgums gan paredzēja visa nolaupītā atdošanu, taču to tā arī neizdevās panākt, un atgādinājumi par daudzu Zviedrijas muzeju, bibliotēku un privātkolekciju priekšmetu de jure piederību Polijai izskan līdz pat mūsu dienām.