1388. gadā pie Nēfelses (tag. Šveices Glarusas kantonā) šveiciešu vienības kārtējo reizi sakāva Habsburgu erchercoga armiju, uz visiem laikiem izbeidzot Habsburgu dinastijas mēģinājumus pakļaut savai varai Šveices kalniešus.

Ap 10. gadsimtu lielākā daļa tagadējās Šveices teritorijas ietilpa Vācu ķeizarvalsts jeb Svētās Romas impērijas sastāvā. Tomēr Alpu kalnieši daudzviet veidoja savas praktiski neatkarīgas novadu kopienas. Situācija krasi mainījās 1273. gadā, kad par Svētās Romas impērijas ķeizaru pirmo reizi kļuva Habsburgu dinastijas atvase - Rūdolfs I. Nākamais gadsimts konfederācijai pagāja pastāvīgās cīņās ar Austrijas Habsburgiem un to sabiedrotajiem. Izšķirošā kauja notika 1388. gada 9. aprīlī pie Nēfelses pilsētiņas.

Viduslaiku apogejā - ap 10. gadsimtu - lielākā daļa tagadējās Šveices teritorijas ietilpa Vācu ķeizarvalsts jeb Svētās Romas impērijas sastāvā. Tomēr Alpu kalnieši, dzīvodami tālu no lielajiem varas centriem, daudzviet veidoja savas praktiski neatkarīgas novadu kopienas. Tā sauktais "impēriskās brīvības" statuss nozīmēja, ka de jure tā nesējs bija pakļauts tieši vācu ķeizaram, bet de facto bija praktiski suverens. 13. gadsimtā Hoenštaufenu dinastijas ķeizari piešķīra "impērisko brīvību" Ūrī un Švīces kopienām tagadējās Šveices centrā. Līdzīgā stāvoklī bija arī Untervaldenes zeme, kuras lielākā daļa piederēja klosteriem, kam jau tradicionāli bija priviliģēts statuss attiecībās ar laicīgajiem zemes kungiem. Hoenštaufeni pārvaldīja šo teritoriju ne tikai kā vācu ķeizari, bet arī kā Švābijas hercogi, tomēr, šķiet, viņiem nebija būtisku varas ambīciju šai reģionā.

Situācija krasi mainījās 1273. gadā, kad par Svētās Romas impērijas ķeizaru pirmo reizi kļuva Habsburgu dinastijas atvase - Rūdolfs I. Habsburgi bija cēlušies no Ārgavas, kas tieši robežojās ar brīvajiem kalnu novadiem, un tiecās pēc dominējošās lomas šais zemēs. Vistiešāk Rūdolfa politika vērsās pret Untervaldenes klosteriem un Lucernas pilsētu, taču arī pērējās brīvās kalniešu kopienas jutās apdraudētas, un 1291. gadā tika noslēgts pirmais militārās aizsardzības savienības līgums starp Ūrī, Švīci un Untervaldeni. Šo trīs brīvo kopienu līgumu uzskata par Šveices konfederācijas dibināšanas brīdi.

Nākamais gadsimts konfederācijai pagāja pastāvīgās cīņās ar Austrijas Habsburgiem un to sabiedrotajiem, pie tam izrādījās, ka brīvie kalnieši ir lieliski karotāji. Vairākās kaujās šie zemnieki, gani un mednieki satrieca austriešu bruņinieku kavalēriju - tā laika karamākslas profesionāļus. Jau visai drīz konfederāti pārgāja no aizsardzības uzbrukumā, un Ūrī, Švīces un Untervaldenes savienība kļuva par kodolu, kas ievilka savā orbītā arvien jaunas brīvpilsētas un novadus. Kārtējais konflikts izcēlās 1386. gadā, kad Lucernas pilsēta noslēdza aizsardzības līgumus ar vairākām līdz tam Habsburgiem pakļautām pilsētām un ielejām. Kaujā pie Zempahas šveicieši jau atkal smagi sakāva austriešus, pie kam krita pats Austrijas erchercogs Leopolds III Habsburgs. Drīz pēc tam pret Habsburgiem sacēlās Glarusas kopiena, kas jau agrāk bija tiekusies pievienoties konfederācijai. Glarusā iemaršēja apmēram 6,5 tūkstošus liela Habsburgu armija. Izšķirošā kauja notika 1388. gada 9. aprīlī pie Nēfelses pilsētiņas.

9. aprīļa rītā galvenie Habsburgu spēki - apmēram 5000 vīru - uzbruka šveiciešu nocietinājumiem. Apmēram desmitkārtīgā ienaidnieka pārspēka spiesti, šveicieši atkāpās uz tuvējo augstieni. Kā tas nereti bija noticis arī agrāk, austriešiem liktenīga izrādījās pašpārliecinātība. Domājot, ka pretinieks aizmucis, karakalpi metās laupīt apkārtējos ciemus un zemnieku mājas. Tikmēr šveicieši, sniega un miglas aizsegā pametuši savu klinšu cietoksni, negaidīti uzbruka dezorganizētajam pretiniekam. Austrieši metās bēgt, zem bēgošo masas sabruka tilts pār Lintas upi, un daudzi atrada galu ledainajos viļņos.

Nēfelse bija pēdējais Austrijas Habsburgu mēģinājums pakļaut savai gribai kādu no brīvajām Šveices kalniešu kopienām. Nākamajā gadā Vīnē noslēgtais mierlīgums uz vairākām desmitgadēm izbeidza karadarbību Austrijas erchercogu un Šveices konfederācijas starpā. Nākamajos gadsimtos Habsburgi Donavas baseinā radīja vienu no varenākajām Eiropas lielvalstīm, bet turpat līdzās arī Šveice vēl apmēram simt gadus turpināja sekmīgu teritoriālu ekspansiju, 16. gadsimta sākumā sasniedzot aptuveni tās robežas, kādās tā atrodama arī pašreiz.