1920. gada 9. februārī Parīzē tika parakstīts Svalbāras traktāts, ar kuru tābrīža pasaules nozīmīgākās lielvalstis noteica Svalbāras arhipelāga piederību Norvēģijai. Traktātu parakstījušas apmēram 50 valstis, kurām ir tiesības arhipelāgā iegūt derīgos izrakteņus.

Svalbāras arhipelāgs ir viena no vistālāk ziemeļos izvietotajām planētas cietzemes daļām un, šķiet, pēdējā nozīmīgā Ziemeļu puslodes teritorija, kurai tika noteikts valstiskās piederības statuss. Tas notika pēc Pirmā pasaules kara, Parīzes miera konferences laikā, kad ieinteresētās puses vienojās atzīt šajā teritorijā Norvēģijas suverenitāti. Attiecīgais dokuments – Svalbāras traktāts – Parīzē tika parakstīts 1920. gada 9. februārī.

12. gs. beigu norvēģu hronika vēsta, ka kuģinieki, četras dienas zēģelējuši no Islandes, uzgājuši zemi, kuru nosaukuši par Svalbāru; burtiski tulkojot – „Auksto zemi”. Drošu pierādījumu, vai tas tiešām bijis mūsdienu Svalbāras arhipelāgs, gan nav, tomēr, tieši balstoties šajā senajā tekstā, Norvēģija 20. gs. piešķīra salām to vārdu. Par arhipelāga oficiālo atklājēju uzskata nīderlandiešu jūrasbraucēju Villemu Barencu, kurš sasniedza to 1596. gadā un iezīmēja kartēs ar nosaukumu Špicbergena, kā joprojām dēvē arhipelāga lielāko salu. Nākamajā gadsimtā šie ūdeņi kļuva par aktīvu darba lauku angļu, nīderlandiešu, spāņu, franču un skandināvu vaļu medniekiem. Anglija mēģināja panākt saviem vaļu bendētājiem īpašas tiesības, kam nepiekrita toreizējā Dānijas un Norvēģijas apvienotā karaliste, pamatojoties senajās skandināvu karaļu nodevu tiesībās ūdeņos starp Norvēģiju un Grenlandi. Jautājums tā arī palika valstu līmenī neatrisināts. Var piebilst, ka pastāvīgu apmetņu arhipelāgā nebija līdz pat 20. gs. sākumam, kas arī ļāva tam palikt terra nullius – nevienam nepiederošai zemei.

Jaunu grūdienu Svalbāras attīstībai un arī piederības problēmai deva akmeņogļu ieguves uzsākšana 20. gs. sākumā. Amerikāņa Džona Manro Longjiera kompānija bija pirmā, kas Špicbergenā izveidoja pastāvīgu kalnraču apmetni. Sekoja norvēģu, zviedru un nīderlandiešu kompānijas, un visa šī darbība prasīja regulējumu, kuru varēja nodrošināt tikai valsts vara. Norvēģija pieteica savas pretenzijas jau 1907. gadā, un Parīzes konferencē tika atzīta par atbilstošāko kandidātu. Tiesa, Svalbāras traktāts noteica, ka salas nav izmantojamas kara nolūkiem, un ka Norvēģija nedrīkst kavēt citu valstu kompāniju un pilsoņu saimniecisko darbību arhipelāgā. Šis traktāta punkts vēlāk izrādījās īsts ieguvums Padomju valdībai, kura Parīzes konferences laikā vēl bija starptautiski neatzīta un izolēta. Jau 1931. gadā Špicbergenā sāka darboties padomju uzņēmums „Арктикуголь”, kas sevišķi izvērsās pēc Otrā pasaules kara. Neveiksmīgi mēģinājusi panākt divpusēju vienošanos ar Norvēģiju par kopīgu salu pārvaldi, Staļina valdība sāka īstenot plašu industriālo ekspansiju. Tās rezultātā 1950. gadu beigās padomju ogļraču pilsētiņu iemītnieku skaits pārsniedza divarpus tūkstošus, un bija vismaz divas reizes lielāks nekā norvēģu skaits arhipelāgā. Tiesa, izsīkstot akmeņogļu rezervēm vairākās ieguves vietās, pēc 1960. gada šis skaits saruka, tomēr PSRS turpināja uzturēt ekonomiski apšaubāmo valsti valstī ar padomju stila blokmājām, kultūras namiem un Ļeņina bistēm ciematiņu centros. Pēc Padomju Savienības sabrukuma kādu laiku šķita, ka krievu klātbūtne Svalbārā pamazām dabiskā veidā apsīks, tomēr tā nenotika – „Арктикуголь” turpina saņemt valsts subsīdijas, dzīvība puspamestajos krievu ciematos turpina plēnēt, bet pēdējo gadu notikumi liek domāt par kādreizējās Kremļa politikas reanimēšanu Svalbārā.