1311. gada 9. jūnijā Itālijas pilsētas Sjēnas katedrālē tika svinīgi nogādāta jaunā altārglezna – meistara Dučo no Buoninsenjas darbs „Maesta”; viens no izcilākajiem itāliešu gotikas meistardarbiem un Renesanses laikmeta priekšvēstnešiem.

1311. gada 9. jūlijs bija īpaša diena Toskānas pilsētas Sjēnas iedzīvotājiem. Pēc trīs gadus ilguša darba pilsētas sinjorijas nolīgtais meistars Dučo no Buoninsenjas bija pabeidzis darbu pie jaunās Svētā Jēkaba katedrāles altārgleznas, un tagad viņa darbu nogādāja uz dievnamu. Tas bija 3,7 metrus augsts un 4,5 metrus plats koka panno, abpusēji apgleznots: aizmugurē to rotāja sižeti no Kristus dzīves, priekšpusē – gleznojums ar ikonogrāfisko motīvu „Maesta”: Dievmāte ar Jēzus Bērnu uz rokām, kuru sveic svētie un slavina eņģeļu koris. Dievmātes troņa pakājē autors bija rakstījis latīņu mēlē: „Ak, Svētā Dievmāte, kas dāvājusi mieru Sjēnai un dzīvību Dučo, kurš tevi šādi gleznojis.” Sjēnas varasvīri bija novērtējuši meistara Dučo talantu, jo ne tikai piekrituši maksāt viņam 16 soldo dienā, kas ir visai dāsns atalgojums, pat ievērojot, ka tajā ietilpa arī materiālu iegādes izmaksas, bet arī aizmirsuši dažas meistara agrāko gadu trakulības, par kurām viņš savulaik pat bija ticis sodīts ar naudas sodu.

Kāds anonīms aculiecinieks tā apraksta šīs dienas notikumus Sjēnā: „Dienā, kad gleznu pārnesa uz baznīcu, visas tirgotavas bija slēgtas, bīskaps bija devis rīkojumu lielākam skaitam garīdznieku un mūku piedalīties svinīgajā procesijā, kurā piedalījās arī senjori no Deviņu padomes, visi komūnas ierēdņi un vienkāršie ļaudis. Saskaņā ar ceremoniju izcilākie cilvēki bija izvietojušies apkārt gleznai ar svecēm rokās, bet sievietes un bērni dziļā bijībā gāja nopakaļ. Viņi visi sekoja gleznai līdz pašam dievnamam, zvaniem vareni skanot un pavadot svinīgo gājienu cauri Piazza del Campo laukumam un ievadot to pašā katedrālē. Tas viss aiz cieņas pret šo dārgo paneli. Nabagi saņēma daudzas dāvanas, un mēs visi lūdzam Dievmāti, lai viņi savā neizmērojamā žēlastībā pasargā mūsu pilsētu Sjēnu no katras nelaimes, no nodevējiem un ienaidniekiem.”

Nenoliedzami, sjēniešiem šis bija īpašs notikums, tomēr diezin vai kāds no viņiem apzinājās, ka tas ierakstīs Sjēnas vārdu pasaules vēstures anālēs, jo meistara Dučo „Maesta” ir atzīta kā viens no izcilākajiem itāliešu gotikas mākslas darbiem, kuros jau jaušamas jaunā laikmeta – Renesanses – vēsmas. Visumā paliekot uzticīgs viduslaiku ikonogrāfijas kanonam, kuram bija sveša perspektīva, reāla personāžu ķermeņa plastika, detaļu tēlojumā Dučo tomēr atļāvies būt mazliet reālistiskāks nekā viņu priekšgājēji. Viņa personā itāliešu glezniecība raisījās vaļā no līdz tam dominējošās Bizantijas ietekmes un uzsāka pati savu, izciliem panākumiem vainagotu ceļu.