1945. gadā vācu spēku virspavēlnieks Vilhelms Keitels Berlīnē paraksta Vācijas bezierunu kapitulāciju padomju un rietumu sabiedroto spēkiem.

1945. gada 6. maijā Rietumu sabiedroto armiju štābā Reimsā ieradās vācu bruņoto spēku virspavēlniecības štāba priekšnieks ģenerālpulkvedis Alberts Jodls un admirāļa Dēnica vadītās Vācijas valdības vārdā piedāvāja uzsākt sarunas par kapitulāciju. Jau pirms šī datuma vācu spēku komandieri daudzviet Eiropā, negaidot atļauju no saviem augstākajiem priekšniekiem, bija kapitulējuši sabiedrotajiem. Jau 2. maijā Berlīnes aizsardzības spēki kapitulēja padomju armijai, tajā pašā dienā rietumu sabiedrotajiem padevās armiju grupa "Visla", kas operēja uz ziemeļiem no Berlīnes, un ģenerāļa Karla Volfa komandētie vācu spēki Itālijā.

4. maijā ģenerāladmirālis Hanss Georgs fon Frīdeburgs kapitulēja feldmaršala britu spēkiem, pārtraucot vācu pretošanos Nīderlandē, Dānijā, Vācijas ziemeļrietumos un visās Ziemeļjūras salās, un to pašu darīja arī vācu spēku komandieris Bavārijā ģenerālis Hermanis Ferčs, padodoties amerikāņiem. Šajā kapitulāciju virknē nepārprotami iezīmējās vācu tieksme padoties gūstā rietumu sabiedrotajiem, tajā pat laikā līdz pēdējai iespējai pretojoties no austrumiem uzbrūkošajai Sarkanajai armijai, par kuras izturēšanos pret vācu karagūstekņiem nebija nekādu ilūziju. Arī ģenerāļa Jodla sākotnējais priekšlikums - pārtraukt karadarbību 10. maijā, it kā lai paspētu apziņot visā Eiropā izkaisītās vācu daļas, - pirmām kārtām bija saistīts ar cerību izvest no Čehijas uz rietumiem armiju grupas "Centrs" paliekas. Tomēr ģenerālis Eizenhauers saprata šo viltību un pieprasīja tūlītēju kapitulāciju, piedraudot pat slēgt savu fronti bēgošajām vācu daļām un piespiest tās padoties "krieviem". Jodlam nekas cits neatlika kā piekāpties, un vācu spēku bezierunu kapitulācija tika parakstīta Reimsā 7. maija pirmajās stundās, vienojoties par uguns pārtraukšanu 8. maijā.

Tomēr šāds risinājums neapmierināja padomju diktatoru Staļinu, kurš savās kara laika runās nereti bija uzstājis, ka "fašistiskais nezvērs" tiks sagrauts tieši viņa midzenī - tātad, Berlīnē. Padomju pārstāvis sabiedroto štābā ģenerālis Susloparovs dabūja trūkties par to, ka piedalījies kapitulācijas parakstīšanā, nesaņemot Kremļa piekrišanu. 8. maijā tika organizēta vēl viena Vācijas bezierunu kapitulācija Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstā, kur no vācu spēku virspavēlnieka ģenerālfeldmaršala Vilhelma Keitela (attēlā) to pieņēma padomju maršals Georgijs Žukovs un sabiedroto pārstāvis - britu aviācijas maršals Arturs Teders. Kapitulācijai stājoties spēkā, pēc Maskavas laika jau bija iestājies 9. maijs, kas arī kļuva par oficiālo padomju Uzvaras dienu.