1950. gadā Vācijas un Francijas politiķis Robērs Šūmans prezentē savu priekšlikumu radīt organizētu Eiropu, kas balstītos uz miermīlīgu attiecību uzturēšanu. Šis priekšlikums, kas pazīstams kā "Šūmana deklarācija", tiek uzskatīts par mūsdienu Eiropas Savienības veidošanas sākuma punktu.

Robērs Šūmans piedzima Luksemburgā. Viņa tēvs bija francūzis Pjērs Šūmans no Lotringas apgabala. Māte – Eiženija Durēna – luksemburgiete. Dzimtā valoda Robēram bija luksemburgiešu, bet skolā viņš apguva vācu un franču valodas un dzīves laikā tās abas prata vienlīdz teicami. 1910. gadā Šūmans ieguva doktora grādu jurisprudencē. Taču viņš studēja arī vēsturi, ekonomiku, politoloģiju, teoloģiju, statistiku un klasiskās valodas. Pateicoties vecākiem, īpaši mātei, viņš saņēma arī nezūdošu interesi par mūziku, mākslu un kultūru, kā arī viņš prata spēlēt klavieres.

Jau agrā jaunībā Šūmanam ļoti nozīmīga bija kristīgā ticība un viņa personību raksturoja ne tikai augstas intelektuālās spējas, bet arī tas, ko var saukt par sirds inteliģenci.

Šūmans apzinājās, ka savā dzīvē vēlas kalpot cilvēkiem un kopējam labumam – darīt labu. Robēra Šūmana personībā vienojās dziļa mīlestība uz tēvzemi, dzimto Lotringas apgabalu, ar interesi par pasauli un Eiropas kultūras bagātībām.

1911.gadā traģiskā negadījumā mūžībā aizgāja viņa māte. Jau agrāk viņš bija zaudējis tēvu. Pēc šī smagā pārbaudījuma Robērs Šūmans nopietni apsvēra nodomu iestāties klosterī un veltīt sevi kalpošanai Kristus baznīcai. Taču tuvs Šūmana draugs viņam kādā vēstulē rakstīja: “Es nevaru iztēloties labāku apustuli par Tevi. Tev jāpaliek lajam, jo tā Tu pilnvērtīgāk darīsi labu, kas ir tavs īstais aicinājums.”

Šūmans nolēma turpināt advokāta darbu Mecā, Lotringas apgabalā, kas tolaik bija Vācijas okupēts.

Līdzās profesionālajam darbam Šūmans ļoti aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā. Viņš uzņēmās vadīt Mecas katoļu jauniešu darbu un rīkot Vācijas katoļu dienas, kuru viena no galvenajām tēmām bija atbalsts jauniešiem, kuri ir pakļauti lielam sociālajam riskam, ko rada nabadzība, izglītības trūkums un bezdarbs. Neatbilstošas veselības dēļ Šūmans bija pasargāts no aktīvā karadienesta Vācijas armijā Pirmā pasaules karā.

Pēc kara Robērs Šūmans pamazām iesaistās politikā. 1919. gada 8. decembrī Robērs Šūmans sāk deputāta darbu Francijas parlamentā. Šūmana darbs Francijas parlamentā līdz Otrajam pasaules karam bija galvenokārt saistīts ar iekšpolitiskajiem jautājumiem. Taču viņš jau tolaik bija iedziļinājies Aristīda Briāna idejās par Eiropas vienotību.

Kara laikā Šūmanu arestēja nacistu slepenpolicija, bet viņš izbēga no mājas aresta un, slēpdamies Francijas klosteros, strādāja par skolotāju. Pēc kara Šūmans otrreiz atsaucās aicinājumam atgriezties politiskā darbā – vispirms kā finanšu ministrs, 1947. gadā kā premjerministrs, 1948.–1952. gadā kā ārlietu ministrs.

Ārlietu ministra amatā viņš iekšēji apzinājās, ka ir īstais laiks, lai liktu pamatus Eiropas vienotībai. Bet vislielāko atpazīstamību R. Šūmans ieguva ar tā saukto Šūmana deklarāciju, kurā viņš ierosināja Vācijai un pārējām Eiropas valstīm strādāt kopā, lai sapludinātu savas ekonomiskās intereses. Viņš bija pārliecināts, ka tad, kad tās būs cieši saistītas, karš “ne tikai būs neiedomājams, bet faktiski būs arī neiespējams”.

1950. gada 9. maija runā, kuru bija iedvesmojis un lielākoties arī uzrakstījis Žans Monē, Šūmans ierosināja Francijas un Vācijas ogļu un tērauda ražošanu pārvaldīt ar vienu kopīgu Augsto iestādi. Šī organizācija būtu atvērta arī citu Eiropas valstu līdzdalībai.

9.maija deklarāciju Robērs Šūmans sāka ar vārdiem: “Mieru pasaulē nevar saglabāt bez radošiem pūliņiem, kas būtu samērojami ar draudošajām briesmām. Miermīlīgu attiecību uzturēšana nav iespējama bez ieguldījuma, ko organizēta un dzīvotspējīga Eiropa var dot civilizācijai.”