1901. gada 9. septembrī 37 gadu vecumā mirst franču mākslinieks un litogrāfs Anrī de Tulūzs-Lotreks, saukts arī par Monmartras dvēseli.

Mūsdienu pasaule mākslinieku Anrī de Tulūzu-Lotreku zina pēc filmas „Mulenrūža”. Tā vēsta par laiku, kad Parīzē durvis vēris slavenais kabarē Mulenrūža – gaisā virmo franču kankāns, kaislīgas dejas un mākslinieku bohēma smalkāko kurtizāņu sabiedrībā. Tieši tur savas dienas, zīmējot kankāna dejotājas vada jaunais mākslinieks Anrī de Tulūzs-Lotreks. Viņš vēro meitenes, kabarē klientus, cenšoties to visu saglabāt savos darbos – dejotāju kustības, apmeklētāju grimases, vien ar pāris lakoniskiem zīmoļa, ogles un pat izdeguša sērkociņa triepieniem dzīvo Tulūza Lotreka darbos. Tā ir vieta, kur viņš rod patvērumu, Mulenrūža sniedz slavu, panākumus un mīlestības ilūziju, jo naksnīgā Monmartra ir vieta, kur viņš jūtas laimīgs, lai arī patiesībā ir iemīlējies, bet nemīlēts, bagāts un nelaimīgs. Tādu Lotreku zinām no kino ekrāniem, bet patiesībā.

Anrī Tulūzs-Lotreks pasaulē nāca Francijas dienvidos Albi pilsētā 1864. gada 24. novembrī grāfa Alfonsa un grāfienes Adeles de Tulūzas-Lotrekas ģimenē. Kā tas nereti bija pieņemts senajās aristokrātu dzimtās tolaik, viņa vecāki bija asinsradinieki, proti, pirmās pakāpes brālēns un māsīca. Visticamāk tieši vecāku asinsradniecības dēļ viņu dēls vēlāk daudz cieta no dažādām ģenētiskām slimībām.

Jau no mazotnes Anrī aizrāvies ar zīmēšanu, visas skolas burtnīcas bijušas izraibinātas ar zēna zīmējumiem. Zēns bija centīgs un zinātkārs, bet pasauli tā pamatīgāk iepazīt traucēja vājā veselība, turklāt pusaudža vecumā Anrī ar neilgu laika atstatumu salauza abas kājas. Tie bija smagi lūzumi, kuriem kārtīgi nesadzīstot, zēna kājas pārstāja augt. Tieši šī iemesla dēļ Parīzē Tulūzs-Lotreks ieradās tikai metru un 52 centimetrus garš cilvēciņš, ar pieaugušā ķermeni un bērna kājiņām. Šī iemesla dēļ viņš piedzīvojis nepārtrauktu sabiedrības nicinājumu, pat viņa tēvs no dēla novērsās.

Bet iespējams, pateicoties savam mazajam augumam Tulūzs kļuva par mākslinieku, nespējot piedalīties nodarbēs, ko baudīja normāla auguma vīrieši, viņš pilnībā nodevās mākslai, tai viņš veltīja visu savu dzīvi, kļūstot par vienu no ievērojamākajiem postimpresionisma gleznotājiem, jūgendstila ilustratoriem un 19. gadsimta beigu parīziešu bohēmiskā dzīvesveida atveidotājiem mākslā. Anrī de Tulūzs-Lotreks bija biežs viesis "Mulenrūžā" un citos Monmartras un Parīzes kabarē, teātros un arī bordeļos, un šais vietās viņš portretēja dzīvi.

Kļuvis par pastāvīgu bordeļu iemītnieku, un dzīvojot diendienā līdzās kurtizānēm un dejotājām, viņš ar laiku kļuva par viņu uzticības personu, kam var atklāt lielākos noslēpumus. Anrī de Tulūzs-Lotreks bija liecinieks visintīmākajiem brīžiem bordeļos. Tas mākslinieku esot iedvesmojis, un iespējams tieši tas viņa zīmējumos un gleznās ienesa daudz lesbisku ainu tēlojumu.

Pats mākslinieks lielāko mūža daļu Tulūzs-Lotreks dzīvojis kā nelabojams alkoholiķis. Laiku pirms nāves viņš pavadījis sanatorijā. Mākslinieks nomira 1901. gada 9. septembrī ģimenes īpašumā, nesagaidījis savu 37 dzimšanas dienu. Par mazā cilvēciņa, bet izcilā mākslinieka nāves cēloni tiek uzskatītas alkoholisma un sifilisa izraisītās komplikācijas. Runā, ka viņa pēdējie vārdi bijuši: "Vecais muļķi!", un šis neglaimojošais izsauciens bija adresēts Anrī tēvam, kad tas pūlējies nosist mušu dēla istabā.

Pēc Tulūza-Lotreka nāves viņa zīmējumu cena sasniegusi pat 14 ar pusi miljonus dolāru. Un vēl mākslinieks bohēmiskajai pasaulei atstājis kādu īpaši neparastu mantojumu – kokteili "Zemestrīce". Tas sastāv no četrām daļām absinta, divām daļām sarkanvīna un nedaudz konjaka. Runā, ka šī reibinošā maisījuma autors ir tieši Anrī de Tulūzs-Lotreks.