Jēzus tika sodīts nevis par “mūsu grēkiem”, bet par paša sastrādāto. Jūdu vadītāji Jēzu apsūdzēja zaimošanā, sabata pārkāpšanā un necieņā pret Dievu. Viss būtu citādi, ja Jēzus pārliecinātu publiku, ka viņš ir Dieva dēls. Bet nespēja! Pat ierašanās Jeruzalemē, jājot uz nozagta ēzeļa, neatstāja vajadzīgo iespaidu.
Ja Jēzus Kristus ir trīsvienīgais Dievs – visa radītājs, viņš Pashā svinēšanā ierastos ar Apache AH-64 lidojošajiem ratiem vai ar kaut ko vēl smalkāku. Tad jūdu vadītāji piekristu nelielajām svēto rakstu korekcijām un visa pasaule lielā vienprātībā pielūgtu tikai vienu – trīsvienīgo Dievu. Nepārprotami un pārliecinoši apliecināt savu eksistenci – Dievam tas ir nieks. Un reliģiski motivēta karošana un slepkavošana beigtos. Kā redzam, dievu nav un reliģijas ir ļaunums!
Evaņģēliju sacerējums ir par Dieva murgaino plānu. Dievs tēvs, stulbu motīvu vadīts, Dievu dēlu nosūtīja uz zemi ar mērķi viņu nogalināt. Citādi nespēja: Jēzu iesmērēja romiešiem kā noziedznieku, lai viņi pārkāpēju sodītu par sabiedriskās kārtības traucēšanu. Fiktīva, bezjēdzīga, ļauna, neloģiska un no soda izpildītājiem slēpta Jēzus upurēšana.
Kristiešu Dievs ir trīsvienīgs (Tēvs, Dēls, Svētais gars). Tātad Dievs pieprasīja sev upurēt sevi sev pašam un pēc tam it kā arī upurēja sevi sev pašam? Tikai — kā kristietim nonākt pie Dieva, ja gala rezultātā nekas netika upurēts un Jēzus tika nosēdināts blakus tēvam? Pestīšana izpaliek! Dieva autori jūdi pat pasakas varonim nespēja piešķirt cēlumu. No “dramatiskā” vēstījuma par Jēzu Kristu sanāk vien karikatūra.
Kristietības pamatprincips – vainu un atbildību par sliktu rīcību var aizspert kā futbolbumbu, piespēlēt Jēzum. Kristietis baznīcā vainu nokrata un pacilātā noskaņā dodas mājup. Kompensācija, kas pienākas cietušajam, nonāk mācītāju kabatās. Pretstatā kristietības amorālajām pamatnostādnēm aktuālie likumi vēršas pret mahinācijām kristīgā garā. Godīgi cilvēki, kuri iestājas par taisnīgu sabiedrību, baznīcā savu kāju nespers.