J. Vanags priecājas, ka kristietību var iesmērēt tiem, kas bērna prātā. Bet nekomentē, kāpēc gudros Dievs neuzrunā. Akadēmiskā vide, mācību programmas, mediju telpa – tur kristiešu sludinātāju sagaida pilnīgs fiasko. Viņus Dievs nav paredzējis “glābt”. Kristietība ir ekskluzīvi tikai priekš muļķiem. Atbilde vienkārša: arī reliģijas autori ir muļķi. Un, jo tālāk ejam, jo stulbākus mēs viņus ieraugām. Mēs maināmies – kļūstam labāki. Kristiešu “svētie raksti ” – tālas senatnes sastingušais nospiedums – kopumā ir slikti.
Kristīgie sludinātāji taisnojas, sakot: laimīgi ir apkrāptie. “Vai tu gribi būt laimīgs caur apkrāpšanu?”, šādi jautā baznīcas publikai. Un tikai tiem, kuri nepamet telpu un piekrītoši māj, drīkst turpināt čakarēt smadzenes. Ja tādi atrodas, tad viņus var droši apkraut ar reliģisko krāpnieku produktiem: izlīgums, jūgs, grēks, pestīšana, bauslības smagā nasta.

(Mateja evaņģēlijs 18:3) “Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet.”
(Mateja evaņģēlijs 11:25) Tanī pašā laikā Jēzus atbildēja un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi slēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem.”
“Ikviens, kas vēlas būt kristietis, lai izrauj savas prāta acis. Ticībai jāsamin zem kājām viss saprāts, prāts un saprašana. Saprāts ir ticības ienaidnieks”. /M. Luters/

Ir tāda lieta, dārgais kungs, kā intelektuālas viduvējības (angļu val. - midwit), kas ir pārāk gudri lai ticētu kā bērni, un pārāk stulbi lai saprastu kas jūs, dārgais kungs, diezgan pārliecinoši noteikti esat.

Un runājot par mūsdienu intellektuālismu, ne tikai ir bijuši un ir ļoti daudzi ļoti gudri cilvēki kas ir Kristieši, mūsdienu akadēmija funkcionē uz aksiomām, kas iznīcina ticību jebkam, tas ir, pašā pamatā ir nihilistiskas, un turklāt ir kreiso politisko spēku ieņemtas kredenciālisma un patronālisma iestādes. Turklāt, viss 20. gs parāda cik lieli mēsli var iznākt no itin gudru un spējīgu cilvēku galvām.