Strādājot pie Tēta projekta un diskutējot ar kolēģiem mūsu kopā sanākšanas reizēs, viendien man neviļus izrāvās frāze – ka tiem daudzajiem komentētājiem sociālajos tīklos, kas mūs, te palicējus, apsaukā par lūzeriem jeb neveiksminiekiem – zināmā mērā ir taisnība. Jā, manī pēkšņi zuda pārliecība, ka esmu darījusi pareizi, palikdama Latvijā. Turklāt, lai arī secinājums bija emocionāls, tam bija vairāki racionāli apsvērumi.

Šodien par to, cik ļoti negribas vilties un cik ļoti gribas Latviju saukt par iespēju zemi. Un par to, kas mūs ne īpaši patīkams varētu sagaidīt nākotnē.