Kā skan mūzika uz 19. gadsimtā gatavota polifona un cik maksājis brauciens ormaņa ratos pirms 90 gadiem, to izzinām ciemojoties Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, kur arī lūkojam gramofonu kolekciju, paštaisītu koka velosipēdu un klausāmies stāstu par cara laiku dziednīcu, kur viesus cienāja ar ķēves pienu.

Par to lai ekskursija būtu skanīga, ir parūpējusies Daugavpils novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja Valentīna Slavkovska, bet bez stāsta dažādiem mūzikas atskaņotājiem šajā muzejā izzinām arī dažu braucamrīku vēsturi – tātad Daugavpils vēsturiskie priekšmeti un stāsti par tiem šajā raidījumā.

Jūgendstila laika ēkā kopš 1938. gada ir iekārtots viens no lielākajiem un vecākajiem Latgales muzejiem un te apmeklētāji var gūt ieskatu pilsētas vēsturē.

Muzejā līdzas polifonam var aplūkot ormaņa ratus, kas greznojas sarkaniem riteņiem un melnu ādas kulbu.

Par šo ratu saimnieku arī var atrast labu atsauksmi vienā no starpkaru laikrakstiem, 1938. gada 15. maijā „Latgales Vēstnesī” var lasīt šādu paziņojumu: Godīgs ormanis. Ormanis J. Marcinkevičs nodevis policijai savos ratos aizmirstu rokas somiņu, kuru īpašniece var saņemt prefektūras 2. iecirknī.”

Ja runājam par 19./ 20. gadsimta miju Dinaburgā, ko 1893. gadā pārdēvēja par Dvinsku, tad jāpiemin arī dziedniecības iestāde, kur viesiem tika piedāvāts raudzēts ķēves piens.

Tālāk dodamies uz ekspozīciju, kur rindojas gramofoni, patafoni, lenšu un kasešu magnetofoni, radioaparāti, plates vienā vārdā sakot, pagājušā gadsimta mūzikas atskaņošanas ierīces.

Ar skaņdarbu, kas sacerēts pagājušā gadsimta 30. gados un tika veltīts Berlīnes naktsklubam „Rio Rita”, beidzam apgaitu muzeja izstāžu zālēs un dodamies tālāk uz krājuma telpu. Krātuvē, kur vienkopus glabājas sendienu darbarīki, sadzīves priekšmeti un galvenā krājuma glabātāja Juzefa Unzule skatu vērš uz raupji tēstu koka velosipēdu.