Grezni izšuvumi uz vienkāršiem audumiem, stāsts par dūraiņiem, kas adīti ar mīlestību, pašdarināta kvēplampiņa un eļļas trauks ar kartupeļa aizbāzni - "pērles" no Viļakas muzeja krātuves. Un atbilde uz jautājumu, kāpēc dēļu tēšamo darbarīku sauc par slīmestu.

Tāds dēļu mizojamais darbarīks jeb slīmests ir viens no simtiem sadzīves priekšmetu, kas atrodas Viļakas novada muzeja krātuvē. Pats muzejs jau iekārtots vēsturiskā ēkā – 1913.gadā celta katoļu draudzes namā. Celtne nav liela, plašākās telpas aizņem ekspozīciju zāles, vienā kambarīti  glabājas minētie darbarīki un otrā istabiņā sienas skapja plauktos un atvilktnēs rindojas krājumu priekšmeti un dokumenti. Tā ir Maijas Boldānes valstība, viņa ir krājuma glabātāja un ar lepnumu liek galdā apskatei še glabātās pērles.

Maija Boldāne liek uz galda dažādas liecības par padomju režīmu, un ņemot vērā, ka raidījuma ieraksts notiek laikā, kad Ukrainā plosās Krievijas karaspēks, manās acis sevišķi vērtīga un tuva kļūst kāda neizskatīga plastmasas kārba – radio translācijas aparāts. Tas nevar lepoties ar izcilu dizainu un tehnoloģisko risinājumu, tādas kastītes biežāk ar nosaukumu „Majak” bija redzamas sabiedriskās iestādēs un arī daudzu apzinīgu padomju pilsoņu mājas. Šo  pārraidītāja kastīti zaļi dzeltenā plastmasas korpusā rotā uzraksts „Ukraina” un savulaik šis  aparāts darbojies Viļakas linu fabrikā.

Sarunas noslēgumā kā saldais ēdiens apskatei tiek atnests priekšmets no tiem laikiem, kad Viļaku vēl dēvēja par Marienhauzeni un Marienhauzenes muižā darbojas vietējie podnieki, darinot traukus gan muižas vajadzībām, gan zemniekiem – podu, vāžu, pudeļu vidū arī Latgalē izplatītais eļļas trauks – ļaks.